Prozu, neatkarīgi no tā, vai tā ir daiļliteratūra vai zinātniskā literatūra, var iedalīt divās galvenajās sastāvdaļās: stāstā un diskursā. Stāsts attiecas uz notikumiem, ko prozas gabals pārraida, neatkarīgi no tā, vai tie ir patiesi ziņu notikumi vai šķietami daiļliteratūras notikumi. No otras puses, diskurss attiecas uz paņēmieniem un metodēm, ko autors izmanto, lai iepazīstinātu ar šiem pamatnotikumiem, lai veidotu lasītāja uztveri par notikumiem stāstījumā.
Rakstā aprakstītie notikumi parasti ir vienkāršoti un amorāli, citiem vārdiem sakot, paši par sevi nav ne labi, ne slikti. Prozas gabals var runāt par vienas valsts iebrukumu citā, bet pats notikums nav ne pareizs, ne nepareizs, tas vienkārši notika. Piemēram, pats notikums lasītājiem parasti nepasaka, vai valsts bija pamatoti iebrukusi citā valstī.
Diskurss ir prozas elements, kas veido notikumus, lai risinātu ētikas jautājumus, un nosaka darbības konotācijas lasītāja prātā. Autors to var panākt, izmantojot īpašības vārdus, apstākļa vārdus, metaforas un citas aprakstošas metodes, lai lasītājam iestatītu labā un sliktā konotāciju. Piemēram, autors varētu runāt par “varenu” valsti, kas iebrūk “vājā” vai “neaizsargātajā”. To darot, rakstnieks šo notikumu raksturo kā netaisnības situāciju pret valsti, kurā iebruka, izvirzot šo nāciju par galveno varoni, bet iebrucēju – par antagonistu. Alternatīvi, autors varētu mainīt šo priekšstatu, atsaucoties uz “apspiesto” valsti, kas beidzot uzbrūk savam “nežēlīgajam” kaimiņam.
Stāsts parasti ir notikumu virkne, kas notika hronoloģiskā secībā. Cits diskursa veids ir izvēlēties stāstus saistīt līdzīgā secībā vai izvēlēties, kurus notikumus iekļaut, kurus izslēgt un secību, kādā notikumus pastāstīt. Tādā veidā stāsts un diskurss apvienojas, veidojot konkrētu pamata notikumu sērijas versiju.
Izmantojot agrāko karojošo kaimiņvalstu piemēru, autors var nolemt radīt simpātijas pret iebrucēju valsti, sākot stāstu ar šausmīgu notikumu, kas to piemeklējis. Ja šādi rakstīts, iebrucēju valsts rīcība lasītājam var šķist pamatota. Pēc tam autors varētu pievērst uzmanību saviem lasītājiem, iekļaujot atskatu uz notikumu, kas notiek pirms stāsta sākuma. Šī informācija varētu sniegt pamatojumu sākotnējam notikumam, kas lasītājam šķita tik pretīgs, ka tajā tiek pārformulētas galvenā varoņa un antagonista lomas.
Veids, kādā autors izmanto stāstu un diskursu, var būt atkarīgs no autora mērķiem stāstījumam. Ja rakstnieks cenšas izveidot objektīvu un informatīvu rakstu, piemēram, ziņu rakstu, viņš var koncentrēties uz stāsta notikumu izklāstu, un diskursam ir maza nozīme, ja tāda ir, lasītāja interpretācijas veidošanā. Un otrādi, ja autors stāsta pasaku, lai lasītājā izraisītu noteiktas sajūtas — izklāstot notikumus tā, lai lasītājs tos redzētu noteiktā gaismā —, veidotājs var izmantot diskursa metodes, lai veidotu stāstu tā, lai tas izraisītu vēlamo lasītāja reakciju. Pēdējo metodi bieži izmanto pārliecinoši esejisti un daiļliteratūras rakstnieki.