Kādi ir dažādi rakstisko diskursu veidi?

Lielākā daļa rakstiskā diskursa formu tiek pasniegtas prozas stilā, lai gan dažās situācijās dzeju var izmantot efektīvi. Viens no visizplatītākajiem diskursa veidiem ir ekspozīcijas rakstīšana, kas sniedz informāciju par problēmu. Piemēram, eseja, kas rakstīta kā salīdzinājums un kontrasts starp divām dažādām lietām, parasti ir skaidrojošs rakstisks diskurss. Šie darbi neapstrīd, ka viena lieta ir labāka par citu, bet vienkārši sniedz informāciju par tām.

Arī aprakstošā rakstīšana ir diezgan izplatīta, un, kā norāda nosaukums, tā apraksta konkrētu priekšmetu, ainu vai notikumu. Šis tips bieži izmanto juteklisku valodu, kas piesaista lasītāja uztveri, piemēram, smaržu un redzi. Rakstnieks, kurš izmanto šo diskursa formu, parasti mēģina lasītājam radīt garīgu tēlu, kas ļauj viņam vai viņai ciešāk sazināties ar aprakstīto.

Stāstījuma rakstiskais diskurss parasti attiecas uz darbu, kas tiek veidots kā stāsts. Šiem darbiem bieži ir diezgan labi izveidota struktūra, kas atspoguļo informāciju un notikumus, kā tie notiek vienā no vairākām atšķirīgām perspektīvām. Šāda veida rakstītajā diskursā bieži tiek iekļauti dažādi varoņi, un notikumi parasti izvēršas līdz apmierinošam noslēgumam. Šādi darbi var būt izdomāti vai neizdomāti, kas nozīmē, ka tie ir vai nu izdomāti darbi, vai stāsti, kuru pamatā ir reāli notikumi un cilvēki.

Pastāv arī rakstiska diskursa forma, ko bieži dēvē par “argumentējošu”, ko rakstnieks izmanto, lai mēģinātu argumentēt kādu punktu. Politiskā propaganda un literatūra bieži tiek rakstīta šādā formā, lai lasītājam sniegtu argumentu un liktu viņam domāt citādi. Pārliecinoši darbi bieži tiek rakstīti līdzīgā veidā, lai gan tie var būt mazāk izteikti pretrunīgi un tā vietā satur smalkākus argumentus. Šāda veida rakstiskus darbus rakstnieks bieži veido, lai pārliecinātu lasītāju par noteiktu domāšanas veidu, parasti izmantojot informāciju no noteikta perspektīvas.