Kādi faktori ietekmē amilāzes sekrēciju?

Izdalīšanos palielina ēdienreizes tuvošanās un pati ēšana, rūpīga košļāšana, ogļhidrātiem un taukiem bagāta maltīte, kā arī labs hidratācijas līmenis, jo siekalu ražošanai vajadzīgs ūdens.

Izdalīšanos samazina dehidratācija, izteikts stress un simpātiskās sistēmas pārsvars, zāles ar antiholīnerģisku darbību, staru terapija galvas un kakla apvidū, kas bojā siekalu dziedzerus, kā arī autoimūnas dziedzeru slimības. Ilgstošs aizkuņģa dziedzera iekaisums pakāpeniski samazina visu fermentu izdalīšanos, jo dziedzera audi tiek aizstāti ar rētaudiem.

Atsevišķi minama alkohola ietekme. Ilgstoša pārmērīga lietošana ir viens no galvenajiem hroniska aizkuņģa dziedzera iekaisuma iemesliem, un ar to saistītais fermentu ražošanas kritums attīstās gadu gaitā, bieži pirms parādās izteiktas sāpes.

Siekalu amilāzes daudzums cilvēkiem atšķiras vairāk, nekā varētu domāt, un daļēji tas ir iedzimts. Gēns, kas kodē siekalu amilāzi, dažādiem cilvēkiem ir klāt atšķirīgā kopiju skaitā, un jo vairāk kopiju, jo vairāk fermenta siekalās. Tā ir viena no skaidrākajām atšķirībām cilvēku vielmaiņā, kas saistīta ar uztura vēsturi.

Nozīme ir arī vecumam. Jaundzimušajiem aizkuņģa dziedzera amilāzes izdalīšanās ir vāja un nobriest pirmajos dzīves mēnešos, tāpēc ciete zīdaiņa uzturā tiek sagremota sliktāk nekā vēlāk.

Praktiskā izpausme ir pazīstama ikvienam: ilgi košļājot maizes gabalu, tas kļūst saldens. Tas ir tieši siekalu amilāzes darbs, jo ciete tiek sašķelta līdz īsākām, saldi garšojošām vienībām. Cik ātri tas notiek, katram ir mazliet savādāk.

Asinīs amilāze nonāk no abiem dziedzeriem, un tās līmeni visbiežāk pārbauda, ja ir aizdomas par akūtu aizkuņģa dziedzera iekaisumu. Tādā gadījumā fermenti no bojātajām šūnām nonāk asinīs, un līmenis strauji paaugstinās, bet arī salīdzinoši ātri normalizējas.

Paaugstināta amilāze nenozīmē tikai aizkuņģa dziedzeri. To paaugstina arī siekalu dziedzeru iekaisums, tostarp epidēmiskais parotīts, zarnas perforācija, žultsceļu slimības, nieru darbības traucējumi un neliela nekaitīga parādība, kad ferments asinīs saistās ar olbaltumvielu un netiek izvadīts.

Būtiski: skaitļa lielums nenorāda slimības smagumu. Var būt ļoti augsts rādītājs vieglā gadījumā un gandrīz normāls rādītājs smagā gadījumā, īpaši, ja iekaisums jau ilgst vairākas dienas.

Pēkšņas, stipras sāpes vēdera augšdaļā, kas izstaro uz muguru, pastiprinās guļot uz muguras un pavadās ar vemšanu, prasa neatliekamu medicīnisko palīdzību. Ilgstoša caureja ar taukainiem, grūti noskalojamiem izkārnījumiem un svara zudums liek domāt par fermentu nepietiekamību, un ar to nodarbojas gastroenterologs.

Amilāze sašķeļ cieti, lipāze sašķeļ taukus. Aizkuņģa dziedzera bojājuma gadījumā paaugstinās abas, bet lipāze ir specifiskāka tieši aizkuņģa dziedzerim un asinīs saglabājas paaugstināta ilgāk. Tāpēc, ja cilvēks pie ārsta nonāk vairākas dienas pēc sāpju sākuma, lipāze parasti ir noderīgāka rādītājs.

Otra bieži sajauktā lieta ir siekalu un aizkuņģa dziedzera amilāze. Tās ir divas viena un tā paša fermenta formas, un laboratorija spēj tās atšķirt, kas ir svarīgi, ja sāpju cēlonis nav skaidrs.

Un visbeidzot: amilāze mutē nesašķeļ visu cieti. Tās darbs apstājas, tiklīdz kumoss nonāk skābajā kuņģa vidē, jo skābe fermentu inaktivē. Galvenais cietes gremošanas posms notiek tievajā zarnā, kur strādā aizkuņģa dziedzera amilāze neitrālā vidē.