Duloksetīns ir selektīvs serotonīna atpakaļsaistes inhibitors (SSAI), ko lieto depresijas, ģeneralizētas trauksmes, fibromialģijas, diabētiskās perifērās neiropātijas, hronisku muskuļu un skeleta sāpju un hiperaktīva urīnpūšļa sindroma ārstēšanai. Dažās valstīs tas ir pieejams tikai ar ārsta recepti. Terapeitiskā duloksetīna deva parasti svārstās no 40 līdz 120 miligramiem (mg) dienā, ko lieto dalītās devās divas reizes dienā vai vienu reizi dienā visam daudzumam. Pietiekama duloksetīna deva ir tāda, kas adekvāti ārstē pacienta simptomus, vienlaikus izvairoties no vairuma blakusparādību, ja iespējams. Konkrētās devas daudzums, kas sasniedz abus šos mērķus, ir atkarīgs no pacienta diagnozes, svara, vecuma, dzimuma, dzīvesveida, slimības vēstures un pašreizējā zāļu lietošanas režīma.
Ārstējamā slimība ir pirmais faktors, kas tiek ņemts vērā, nosakot adekvātu un piemērotu duloksetīna devu. Depresijas ārstēšanai zāles parasti sākotnēji lieto divas reizes dienā, kopā 40 mg. Devu var palielināt atkarībā no depresijas simptomiem un blakusparādībām, ja tādas ir. Ārstējot trauksmi, fibromialģiju, hroniskas muskuļu sāpes vai diabētisku perifēro neiropātiju, sākuma deva pieaugušajiem parasti ir 60 mg dienā vienā reizē. Duloksetīna deva, kas lielāka par 120 mg dienā, ir neparasta un nav ieteicama.
Nosakot piemērotu šo zāļu devu, tiek ņemts vērā arī pacienta svars, vecums un dzimums. Vispārējs noteikums ir tāds, ka pacientiem ar nepietiekamu ķermeņa masu jāsāk ar mazāku duloksetīna devu nekā pacientiem ar lieko svaru vai aptaukošanos. Lai šīs zāles ievadītu gados vecākiem cilvēkiem, ir jāizmanto mazākā iespējamā deva, lai sasniegtu terapeitisko efektu, jo šai populācijai bieži ir lielāks problemātisku blakusparādību biežums. Pacienta dzīvesveids — darba vai pensionēšanās, aktīvs vai mazkustīgs — var noteikt, vai blakusparādība, piemēram, zems asinsspiediens, reibonis vai neskaidra redze, ir nespējīga vai tikai neērta.
Nosakot pietiekamu duloksetīna devu, jāņem vērā arī pacienta slimības vēsture un pašreizējais zāļu lietošanas režīms. Ja anamnēzē ir bijusi pārmērīga alkohola lietošana, hipertensija, aknu vai nieru slimība, var būt nepieciešama mazāka duloksetīna deva vai pat jāapsver alternatīvas zāles. Duloksetīna lietošana divu nedēļu laikā pēc monoamīnoksidāzes (MAO) inhibitoru, piemēram, izokarboksazīda, fenelzīna, selegilīna vai trailcipromīna, lietošanas ir kontrindicēta. Turklāt pacienti nedrīkst sākt lietot duloksetīnu, ja viņi pašlaik lieto linezolīdu, litiju, triptofānu, tramadolu, sumatriptānu, zolmitriptānu vai rizatriptānu, lai izvairītos no dzīvībai bīstamas mijiedarbības. Pat parastie medikamenti, uztura bagātinātāji vai savienojumi, piemēram, asinszāle, acetaminofēns un kofeīns, var traucēt duloksetīna metabolismu un izdalīšanos, tāpēc no tiem jāizvairās.