Katru gadu lauksaimniecības ražotāji zaudē milzīgus ražas daudzumus dažādu augu slimību dēļ. Lai saprastu, kā un kāpēc noteiktas slimības skar noteiktas kultūras, augu patologi ir iedalījuši visas slimības divās vispārīgās grupās – infekcijas un neinfekcijas. Kad slimības ir sadalītas kādā no kategorijām, tās apraksta pēc patogēna vai vides cēloņa īpašībām, piemēram, sēnīšu, baktēriju, ārkārtējas temperatūras vai augsnes trūkuma. Visbeidzot, dārzkopji sīkāk klasificē slimību pēc skartās kultūras daļas, piemēram, lapu slimības, sakņu slimības un citas. Ir daudz dažādu kultūraugu slimību veidu, taču visas slimības pamatā ietilpst infekciozo un neinfekciozo kategorijā turpmākai klasifikācijai.
Neinfekcijas jeb abiotiskas slimības ir tās, kuras izraisa nelabvēlīgi vides apstākļi un kuras neizraisa dzīvi organismi. Parasti neinfekcijas slimības mēdz novājināt augu, padarot augu uzņēmīgu pret nopietnākām infekcijas slimībām. Neinfekciozu slimību piemēri ir ārkārtējas temperatūras, pārmērīga ūdens vai ūdens trūkums, kukaiņi, slikts augsnes uztura saturs un toksiskas ķīmiskas vielas. Šie faktori var novājināt visu augu vai noteiktu auga daļu, padarot augu uzņēmīgu pret infekcijas stublāju slimībām, sēklu slimībām, pākstīm un citām slimībām.
Infekcijas jeb biotiskās slimības veido lielāko daļu dažādu kultūraugu slimību. Tos izraisa dzīvi organismi, kas inficē ražu. Sēnītes, piemēram, sārņi, rūsas, pelējums un puves, ir visizplatītākais kultūraugu slimību cēlonis. Lielākajai daļai sēņu ir nepieciešami ļoti mitri apstākļi, lai tie varētu attīstīties un vairoties. Dažām sēnēm uz kultūraugiem veidojas pustulas, savukārt citas veido pulverveida, mainījusies krāsas kvēpu koloniju.
Baktērijas un vīrusi, kas ir citi infekciozi saimnieki, ir sīki organismi, kas iefiltrējas augu orgānos un vairojas. Dažas baktērijas nekaitē kultūraugiem, bet citas var ražot toksīnus vai uzbrukt augu šūnām, lai iegūtu pārtiku. Vīrusus parasti izplata kukaiņi, kad kukainis izkož cauri auga aizsargājošajam ārējam slānim un iefiltrējas iekšējās šūnās. Baktēriju iedegas un vīte bieži skar kviešu un miežu kultūras, kā arī dārzeņus, piemēram, gurķus un pupas. Vīrusu izraisītās kultūraugu slimības var nodarīt ievērojamu kaitējumu, piemēram, kviešu svītru mozaīkas vīruss un kartupeļu vīrusu slimības, kas var ļoti ātri iznīcināt visu ražu.
Nematodes un vienšūņi tiek klasificēti arī kā infekcijas slimības. Šie sīkie tārpiem līdzīgie organismi mīt augsnē, gaidot iespēju uzbrukt neinfekciozu iemeslu novājinātai kultūrai. Tie var pārnēsāt vīrusus, radot turpmākus bojājumus kultūraugiem un sarežģījot slimību ārstēšanu. Šo biotisko slimību piemēri ir kartupeļu cistu nematode, priežu vīte un sojas pupu cistu nematode. Kā izriet no to nosaukumiem, šīs kultūraugu slimības iekļūst jutīgajās kultūraugu sakņu vai asinsvadu sistēmās un izraisa cistas, kas kavē augu augšanu un krasi samazina ražu.
Augu slimību ierobežošana vai ārstēšana ir liels bizness. Zinātnieki un laukstrādnieki ir izstrādājuši neskaitāmus fungicīdu, insekticīdu, pesticīdu un antibakteriālus risinājumus kultūraugu slimību kontrolei. Lai gan ir gūti panākumi, patogēni ir parādījuši neatlaidīgu tieksmi pielāgoties repelentiem. Tā kā lauksaimniecības nozare uzzina vairāk par dažādiem kultūraugu slimību veidiem un cēloņiem, tā kļūst labāk sagatavota, lai ārstētu un novērstu daudzās slimības, kas skar pasaules labību.