Meditācija ir disciplīna, kuras mērķis ir nomierināt domājošo prātu, lai attīstītu relaksāciju un izpratni. Tā ir praktizēta visā pasaulē tūkstošiem gadu, un daudzas tās saknes meklējamas Austrumu reliģijās un filozofijā. Budismā un hinduismā ir daudz mācību, kas ietver meditāciju, lai sasniegtu garīgo apgaismību. Arī jūdaisms, kristietība un katolicisms izmanto dažādus meditācijas veidus, izmantojot lūgšanu. Ir daudz dažādu meditācijas instrukciju veidu, piemēram, elpošanas tehnikas, vadīti attēli, mantru meditācija, čakru meditācija un koncentrēšanās uz objektiem.
Elpošanas meditācijas apmācības metodes parasti tiek uzskatītas par visvienkāršākajām un vienkāršākajām iesācējiem. Viņi koncentrējas uz apziņu par elpošanu kā veidu, kā apklusināt prātā pļāpīgās domas. To var izdarīt, saskaitot ieelpas un izelpas vai koncentrējoties uz elpas kustību. Kustīgas elpas tehnikas piemēri ir ieelpošana kreisajā nāsī un izelpošana caur labo nāsi vai elpas fokusēšana uz noteiktu ķermeņa zonu, ko var izmantot arī ārstnieciskās meditācijās.
Vadītās tēlainās meditācijas instrukcijās parasti tiek izmantots skripts, ko lasa persona, kas nav meditējošais praktizētājs. Tas ved praktizētāju iekšējā ceļojumā, izmantojot relaksāciju un radošu vizualizāciju. Šo veidu dažreiz izmanto hipnozes un sāpju mazināšanas metodēs. To var praktizēt dažādos veidos, piemēram, vizualizējot mierīgu vietu, lai palīdzētu mazināt stresu, vai atkārtoti apmeklējot traumatisku pieredzi, lai dziedinātu emocionālas brūces.
Mantras meditācijas norādījumi parasti attiecas uz atkārtotu skaņas vibrāciju izmantošanu, lai nomierinātu prātu un atvērtu sirdi, lai sasniegtu augstāku apziņas līmeni. Dažreiz zvani un lūgšanu trauki tiek izmantoti kopā ar verbālu mantru, piemēram, “mīlestība” vai “om”. Šāda veida meditācijas prakses pamatā ir pārliecība, ka noteiktām toņu vibrācijām var būt fiziski, garīgi un garīgi dziedinošs efekts.
Koncentrēšanās uz dažādām čakrām ir vēl viens meditācijas pamācības veids. Ķermenī ir septiņas galvenās čakras jeb smalkie enerģijas centri, un daudzi jogas veidi tos izmanto fiziskās un meditācijas jeb savasanas, prakses daļās. Tās parasti ir vadītas meditācijas, un praktizētāji koncentrē elpu un prātu uz attiecīgajām čakru zonām, izmantojot to īpašās krāsu īpašības un vizualizāciju. Piemēram, kad cilvēks meditē uz sirds čakru, viņš vai viņa koncentrē enerģiju krūškurvja centrā un vizualizēs zaļu rotējošu riteni virs šīs zonas.
Progresīvākās meditācijas instrukcijās dažreiz tiek izmantota atvērta acu koncentrēšanās uz objektiem. Parasti tiek izmantotas sveces, un praktizētājs cenšas iztīrīt prātu, ilgstoši skatoties sveces liesmā. Mērķis ir sekot ugunij, bet koncentrēties uz novērojuma kvalitāti, neļaujot prātam klīst. Parasti nav nozīmes tam, kas ir objekts, jo prakse ir vienkārši domāta izpratnes un modrības veidošanai.