Rakstiskajos darbos parasti tiek izmantoti divi galvenie raksturojuma veidi: tiešais raksturojums un netiešais raksturojums. Tiešo raksturojumu autors izmanto darba stāstījumā, un tas ietver aprakstus un komentārus, kas tieši raksturo varoņa būtību un izskatu. Pretstatā tam netiešais raksturojums notiek ārpus stāstījuma un parasti ietver dialogu, komentārus, ko citi sniedz par varoni, varoņa darbībām un viņa domām. Abi šie raksturojuma veidi ir vienlīdz svarīgi, jo rakstnieks tos var izmantot dažādos veidos un dažādiem efektiem.
Neatkarīgi no tā, kādus raksturojuma veidus rakstnieks izmanto, stāsta varoņa attīstības process ir diezgan svarīgs. Raksturošana kopumā ir dažādu elementu izmantošanas process, lai lasītājiem sniegtu informāciju par stāsta varoņiem. Tie ļauj lasītājam vairāk pieķerties noteiktiem varoņiem un labāk izprast attiecības, kas veidojas starp šiem varoņiem.
Viens no galvenajiem raksturošanas veidiem ir tiešais raksturojums. Tas ir tiešu rakstnieka aprakstu un komentāru izmantošana darba stāstījuma ietvaros, kas sniedz lasītājiem informāciju par kādu varoni. Rakstnieks var izmantot šāda veida raksturojumu, rakstot kaut ko līdzīgu: “Viņš bija smags zvērs, kura izskats bija tikpat mežonīgs kā viņa stingrā balss”. Tas sniedz lasītājam tiešu informāciju par varoni, un lasītājam ir nepieciešama neliela interpretācija.
Pretstatā tam netiešais raksturojums ir nedaudz sarežģītāks raksturojuma veids. Netiešs raksturojums notiek dialogā, izmantojot varoņa darbību aprakstus un citu cilvēku reakcijas uz varoni, lai lasītājiem sniegtu priekšstatu par “kas” ir stāsta varoņi. Tiešais raksturojums varētu ietvert kaut ko līdzīgu: “Viņš bija rupjš cilvēks”, savukārt netiešā raksturojumā varētu izmantot rupjības aprakstus, piemēram, “Viņš pēkšņi apsēdās un izteica savu ēdienu”, lai efektīvi pateiktu to pašu.
Abi šie raksturojuma veidi ir vienlīdz svarīgi, un rakstniekam tie būtu jāizmanto kopā, lai lasītāji labāk izprastu varoņus. Tiešais raksturojums ir vienkāršs un precīzs, taču pārmērīga tā izmantošana var radīt jēgu un justies samāksloti vai garlaicīgi. Tas ir saistīts ar ideju “parādīt”, nevis “stāstīt” par darbībām un varoņiem. Lai gan rakstniekam var būt viegli vienkārši pateikt: “Viņa bija atjautīga sieviete”, lasītājam bieži ir daudz patīkamāk redzēt šīs atjautības demonstrāciju un saprast, ka varonis ir atjautīgs.