Kas ir netiešais raksturojums?

Pirmā netiešā raksturojuma metode ir runas izmantošana tādā veidā, kas adekvāti atspoguļo raksturu un atklāj noteiktas indivīda īpašības. Varoņu iezīmes un personība tiek atklāta lasītājam, izmantojot dialogu. Šo runu var runāt kāds individuāls personāžs, atklājot noteiktas īpašības par sevi, vai arī tas var būt dialogs, ko par indivīdu runā kāds cits personāžs.

Šis raksturojuma veids arī prasa, lai autors caur varoņu domām nodotu noteiktas personības un raksturīgas iezīmes. Daudzi romāni un citi literatūras darbi lasītājam atklāj kāda personāža privātās jūtas un domas. Piemēram, tā vietā, lai vienkārši pateiktu: “Ādams jutās skumji”, kas būtu tieša raksturojuma piemērs, autors varētu nodot lasītājam Ādama skumjas, atklājot varoņa privātās domas. Netiešā veidā paužot domas un jūtas, lasītāji varētu veidot labāku izpratni un ciešākas attiecības ar varoni.

Trešā metode ir parādīt rakstura ietekmi uz citiem indivīdiem. To parasti panāk, atklājot citu varoņu domas un darbības saistībā ar indivīdu. Autoram jāparāda, kā citi varoņi jūtas pret indivīdu, kā arī kā viņi mijiedarbojas ar varoni. Šī metode, iespējams, ir viena no vissarežģītākajām, jo ​​tā ir nedaudz divkārša raksturojuma, kas nozīmē, ka autoram ir jāparāda citu varoņu reakcijas, lai atklātu attiecīgās personas ietekmi un netiešo raksturojumu.

Pēdējās divas metodes tiek sasniegtas, atklājot varoņa darbības un izskatu. Tā vietā, lai vienkārši pastāstītu auditorijai, kādas ir varoņa darbības, autors parāda darbības, atklājot indivīda uzvedību. Piemēram, ja Ādams ir sajūsmā, autors to parāda, atklājot Ādama darbības, nevis norādot: “Ādams bija sajūsmā”. Tādā pašā veidā varoņa fiziskās īpašības tiek atklātas lasītājam, izmantojot netiešas metodes, piemēram, sakot: “Ādama dzidri zilās acis dzirkstīja no gaidīšanas.”