Kas ir raksturojums?

Kā stāstīšanas aspekts spēcīgs raksturojums ir viens no svarīgākajiem stāsta aspektiem, ko rakstnieks var attīstīt. Ir dažādas metodes, ko var izmantot, lai nodotu informāciju par varoni, un metodes bieži ir atkarīgas no stāstītāja stila un stāsta medija. Piemēram, filmās, televīzijā un komiksu grāmatās bieži vien ir viegli parādīt lielu daļu informācijas par varoņiem tieši auditorijai, jo viņi faktiski var redzēt varoņus. Stāsti tekstuālā vidē, piemēram, grāmatas un radio, ir nedaudz atšķirīgi, jo vārdi ir jāizmanto, lai izteiktu informāciju par varoņiem.

Tiešais raksturojums ir izplatīts veids, kā stāstnieks var atklāt informāciju par varoni, lai gan literatūrā tas bieži tiek uzskatīts par vājāko no abām metodēm. Tiešā metode izmanto aprakstošus vārdus, parasti īpašības vārdus, lai lasītājam nodotu informāciju par rakstzīmi. Šāda veida raksturojuma piemēri ir “nervojošs kaķis”, “viena runīga meitene” un “pārāk aktīvs zēns”. Visos šajos piemēros tiek izmantoti tiešie apraksti — “nervojošs”, “runājošs” un “pārāk aktīvs” —, lai lasītājam sniegtu informāciju par varoni.

Lai gan šāda veida raksturojums var būt efektīvs, tas bieži tiek uzskatīts par vājāku stāstīšanas veidu, un daudzi rakstnieki dod priekšroku lasītājam parādīt sīkāku informāciju par varoni. To var paveikt dažādos veidos, parasti izmantojot tēla izskatu, darbības vai vārdus. Netieša raksturojuma piemērs ir tāds teikums kā “Vīrietis ātri izgāja cauri telpai, uzsita ar roku pret bāru un skaļi sauca pēc dzēriena”. Šajā teikumā lasītājs var skaidri redzēt, ka vīrietis, šķiet, steidzas vai vismaz viņam nav laika novērst uzmanību, un viņš var būt sarūgtināts vai vismaz ir antagonistisks. Visas šīs detaļas tiek nodotas vīrieša rīcības aprakstā, nevis paziņojumā “Satrauktais vīrietis steidzās un rupji pasūtīja dzērienu”.