Skriešanas ceļa traumas var ietekmēt muskuļus, cīpslas, saites vai skrimšļus. Tos cita starpā var izraisīt pārmērīgs treniņš, muskuļu vājums vai sasprindzinājums vai slikta skriešanas forma. Daži no visizplatītākajiem skriešanas ceļa traumu veidiem ir skrējēja ceļgals, iliotibiālās joslas sindroms, maiznieka cistas un osteoartrīts.
Patellofemoral sāpju sindroms (PFPS) ir viens no visizplatītākajiem skriešanas ceļgala ievainojumiem — tik ļoti, ka to sauc par skrējēja ceļgalu. Šīs sāpes ap ceļgala kauliņu izraisa kairinājums rievai, kur ceļgala kauliņš balstās uz augšstilba kaula. Lai gan parastā slodze, skrienot garas distances, var izraisīt sāpes skrējēja ceļgalos, biežāk tas ir saistīts ar saspringtiem paceles cīpsliem un ikriem, vājiem kvadracikliem, nodilušiem skrimšļiem vai augstām vai plakanām pēdu velvēm. Konkrētam pēdas tipam piemērotu apavu valkāšana, stiepšanās un stiprināšanas vingrinājumu veikšana un pakāpeniska distances palielināšana var palīdzēt novērst skrējēja ceļgalu. Skrējējs, kuram ir PFPS, var turpināt skriet, taču viņam pēc skrējiena jāsamazina nobraukums, jāizvairās no kalniem un apledojuma skartais ceļgals.
Iliotibiālās joslas sindroms (ITBS) attiecas uz iliotibiālās joslas (IT) iekaisumu – muskuļu, kas stiepjas no sēžamvietas līdz ceļgalam gar augšstilba ārpusi. Šis muskulis var kļūt saspringts stiepšanās trūkuma vai slikti pieguļošu apavu dēļ, vai vienkārši no pārāk ilgas skriešanas, īpaši skriešanas no kalna. ITBS profilakses pasākumi ietver stiepšanās un stiprināšanas vingrinājumus un atbilstošu apavu valkāšanu. Skrējējiem, kuri cieš no ITBS, jāsamazina nobraukums, jāizvairās no kalniem, pirms skriešanas jālieto pretiekaisuma zāles un pēc skriešanas jāizstaipās un jāledo. Ja simptomi neuzlabojas pēc divām līdz trim nedēļām, skrējējam jāpārtrauc skriešana un jāmeklē medicīniskā palīdzība.
Osteoartrīts jeb deģeneratīvais artrīts ir locītavu skrimšļa nolietošanās. Tā ir hroniska slimība, kurai ir tendence pasliktināties līdz ar vecumu, bet osteoartrīta izraisītās sāpes var parādīties sporādiski atkarībā no stāvokļa smaguma pakāpes. Sāpīgs, pietūkušs ceļgals var liecināt par osteoartrītu, nevis citiem skriešanas ceļa bojājumiem. Simptomus var mazināt, valkājot ceļgala stieņus, veicot stiprinošus vingrinājumus, kas vērsti uz muskuļiem ap ceļgalu, un lietojot uztura bagātinātājus locītavām. Skrējējam, kuram ir sāpes no osteoartrīta, jāskrien īsākas distances mērenā tempā.
Beikera cistas rodas aiz ceļgala pie locītavas. Tos sauc arī par popliteālās cistas, tās ir ar šķidrumu pildītas pumpiņas, kas var izraisīt pietūkumu un sasprindzinājumu. Skrējēji un tenisisti ir visizplatītākie, kas slimo ar maiznieku cistām. Ja ir maiznieka cista, parasti ir pamatproblēma, piemēram, skrimšļa plīsums vai artrīts. Cista ir jānoņem ortopēdam, kā arī jāārstē pamatproblēma.