Smēķēšana, ķīmisko vielu iedarbība uz vidi, augsta tauku satura diēta, infekcijas un novecošana ir slimības attīstības riska faktori. Ja ir aizdomas par urīnpūšļa vēzi, ārsts var izmantot virkni diagnostikas testu, kas ietver vēdera dobuma datortomogrāfijas (CT) skenēšanu, ultraskaņu, urīnpūšļa biopsiju un urīna analīzi. Citas veiktās diagnostikas pārbaudes var ietvert cistoskopiju, intravenozu pielogrammu (IVP) un urīna citoloģiju. Urīnpūšļa vēža testi var apstiprināt audzēja klātbūtni, esošo šūnu veidu un vēža stadiju.
Pirmie urīnpūšļa vēža testi galvenokārt ir skrīninga testi. Ja pacients sūdzas par tādiem simptomiem kā asinis urīnā, bieža urinēšana, sāpes urinēšanas laikā vai sāpes muguras lejasdaļā, ārsts vispirms pabeigs pacienta fizisku izmeklēšanu, kas ietver taisnās zarnas un iegurņa izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai nav veidojumu. Tiks veikta urīna analīze, lai noteiktu un izmērītu urīna savienojumus, tostarp asins un/vai infekcijas klātbūtni. Urīna analīze nevar apstiprināt urīnpūšļa vēža diagnozi, bet var izslēgt citus iespējamos simptomu cēloņus.
Lai pārbaudītu patoloģiskas šūnas, var veikt urīna citoloģisko testu. Pēc urīna parauga iegūšanas to pārbauda mikroskopā. Patologs ar šo testu nevar pārliecinoši diagnosticēt urīnpūšļa vēzi, taču rezultāti var palīdzēt ārstam, ja tos izmanto kopā ar citu urīnpūšļa vēža testu un procedūru rezultātiem.
Urīnpūšļa ultraskaņas izmeklēšana var atklāt audzējus vai citus iespējamos urīnceļu asiņošanas avotus. Tas var arī noteikt pietūkumu nierēs, kas var norādīt uz audzēja klātbūtni, kas bloķē urīna plūsmu urīnvados. Uz vēdera tiek uzlikts devējs, un tiek izstaroti augstfrekvences skaņas viļņi, kas veido iekšējo orgānu attēlu. Pārbaude ir neinvazīva, un to var veikt ārsta kabinetā.
Vēdera dobuma CT skenēšana ir diagnostikas testi, kuros izmanto rentgena starus, lai izveidotu vēdera zonas, tostarp urīnpūšļa, šķērsgriezuma attēlus. Kontrasta krāsviela tiek ievadīta ķermenī caur plaukstas vai apakšdelma vēnu. Pacients tiek ievietots datortomogrāfijas skenerī, guļot uz muguras ar paceltām rokām virs galvas, lai netraucētu attēlu uzņemšanai. Skenera iekšpusē rentgenstaru stars griežas un nodrošina vairākus attēlus, ko sauc par šķēlītēm. CT skenēšana var atklāt mazākus audzējus nierēs vai urīnpūslī, nekā to nevar noteikt ar ultraskaņu.
Ārsts var veikt arī specializētāku rentgena formu, kas pazīstama kā intravenoza pielogramma. Šajā sērijā tiek pētītas nieres, urīnvadi un urīnpūslis, izmantojot kontrastkrāsu uz joda bāzes, ko injicē vēnās. Var izmantot kompresijas jostu, lai kontrastvielu noturētu nierēs. Pirms pēdējā attēla pacientam tiks lūgts urinēt, lai nodrošinātu pietiekamu urīnpūšļa iztukšošanos.
Ja visi šie urīnpūšļa vēža testi liecina, ka ir nepieciešams invazīvāks pētījums, cistoskopijas laikā tiks veikta urīnpūšļa biopsija. Plāna caurule, kas savienota ar kameru un gaismas avotu, tiek novadīta caur urīnizvadkanālu urīnpūslī. Cistoskopu izmanto, lai pārbaudītu urīnpūšļa iekšējās sienas, un tas parasti ir aprīkots ar instrumentu audu paraugu noņemšanai, kurus var pārbaudīt mikroskopā, lai noteiktu vēža šūnu klātbūtni. Cistoskopijas priekšrocība ir tāda, ka procedūra var atklāt mazus, plakanus bojājumus, kas var nebūt redzami, izmantojot citas metodes.
Pēc urīnpūšļa vēža klātbūtnes apstiprināšanas var pasūtīt CT skenēšanu vai magnētiskās rezonanses (MRI) testu, lai noteiktu vēža stadiju. Citas urīnpūšļa vēža stadijas pārbaudes var ietvert kaulu skenēšanu vai krūškurvja rentgenu. Šie testi var pārbaudīt metastāzes, kas ir vēža izplatīšanās uz citiem orgāniem.