Amerikas Savienotajās Valstīs dažus likumus, kas attiecas uz darbinieku un darba devēju attiecībām, ir izklāstījusi ASV federālā valdība. Tomēr katrai valstij parasti ir tiesības izstrādāt darba likumus savā teritorijā, ja vien tie nepārkāpj federālos noteikumus. Valstīs parasti ir likumi tādās jomās kā darba apstākļi, algas un diskriminācija. Nodarbinātības prasības, piemēram, atkārtota sertifikācija vai kvalifikācijas celšanas kursi, lai saglabātu profesionālo licenci, var tikt iekļautas arī valsts tiesību aktos. Parasti tiek iekļauti arī noteikumi par darba attiecību pārtraukšanu un bezdarba apdrošināšanu.
Bieži vien ir ievērojams skaits valsts darba tiesību aktu, kas attiecas uz to, kā tiek apstrādātas algas. Federālajai valdībai ir noteikta minimālā stundas alga visai tautai, taču daži štati ir noteikuši augstākus minimumus. Valsts noteikumi arī parasti uzskata, ka noteiktas darbības ir nelikumīgas attiecībā uz darbinieku atalgojumu, piemēram, tā ieturēšana kā soda līdzeklis un pieprasīšana darbiniekiem, kuri saņem dzeramnaudu, apvienot savu naudu. Šī valsts darba tiesību joma bieži nosaka noteikumus arī par virsstundām.
Darba nosacījumus parasti regulē arī valsts nodarbinātības likumi. Piemēram, tas parasti ietver to darbinieku tiesības, kuriem ir jārīkojas ar bīstamiem materiāliem vai kuri strādā bīstamā vidē. Var norādīt arī to, cik stundas personai ir jāstrādā, lai kvalificētos kā pilna vai nepilna darba diena. Var tikt noteikti arī noteikta garuma pārtraukumi ar noteiktiem intervāliem. Vecums, kurā nepilngadīgie var sākt strādāt, un darba veids, kuram var tikt izmantots viņu darbaspēks, bieži ir arī valsts darba tiesību sastāvdaļa.
Diskriminācija nodarbinātības jomā, kas attiecas uz nelabvēlīgu attieksmi pret cilvēkiem darba vidē tādu iemeslu dēļ kā dzimums, reliģija vai rase, parasti tiek uzskatīta par ļoti svarīgu valsts darba tiesību jomu. Ļaut cilvēkus tiesāt vai uzņēmumus vadīt uz šāda negodīga pamata” tiek uzskatīta par sabiedrības kaitējumu. Tāpēc valstis bieži izklāsta diskriminējošus nodarījumus, darbības, kas jāveic, lai tos novērstu, un sekas pārkāpējiem.
Profesionālās kvalifikācijas arī bieži ir valsts darba tiesību priekšmets. Šie noteikumi var noteikt minimālo vidējās izglītības vai apmācības apjomu, kas nepieciešams tiem, kuri vēlas iegūt noteikta veida darbus. Noteikumos man ir noteikts, kas profesionālim ir jādara un cik bieži tas jādara, ja viņš vēlas arī ieņemt noteiktu amatu. Piemēram, medmāsām ik pēc trim gadiem var būt jāapmeklē kvalifikācijas celšanas kursi.
Valsts darba likums parasti attiecas arī uz darbinieka un darba devēja attiecību izbeigšanu. Var ieskicēt nosacījumus, kādos cilvēkus var atlaist, un pareizu procedūru, kā to izdarīt. Daudzās valstīs ir izbeigšanas politika, kas ļauj darba ņēmējam vai darba devējam pārtraukt darba attiecības jebkāda iemesla dēļ, ja vien tas nav nelikumīgs. Katrā valstī ir arī bezdarba apdrošināšanas programma. Valsts noteikumi nosaka saņēmēju kvalifikāciju, programmas darbību un darba devēja atriebības gadījumus par tās izmantošanu.