Līdzība ir runas figūra, kas salīdzina divas lietas, izmantojot vārdus “patīk”, “kā” vai “nekā”. Metafora ir vēl viens literārs termins, kurā rakstnieks rada attiecības starp divām lietām, bet metafora neizmanto vārdus “līdzīgs”, “kā” vai “nekā”. Rakstnieki izmanto abus šos literāros paņēmienus, lai izteiktu taustāmāku ideju vai sajūtu. Labākie padomi līdzību izmantošanā ietver izvairīšanos no klišeju izmantošanas, dzīva vizuālā tēla radīšanu lasītāja prātā un to taupīgu izmantošanu.
Veiksmīgs līdzinājums noskaidro rakstnieka domas vai emocijas. Tas sniedz lasītājam jaunu skatījumu vai domāšanas veidu, kas iepriekš nebija iedomāts. Bieži vien abi salīdzināmie objekti ir ļoti atšķirīgi, taču tie izskaidro rakstnieka domas viņa vai viņas auditorijai.
Radot vizuālu tēlu prāta acī, rakstnieks var spilgtāk izteikt domu vai emocijas un vieglāk piesaistīt lasītāja uzmanību. Dzejnieki un daiļliteratūras rakstnieki bieži izmanto līdzības kā galvenos līdzekļus savos rakstos, bet līdzības var izmantot, lai papildinātu jebkuru rakstīšanas veidu. Rakstniekam nav jābūt karjeras romānu rakstniekam vai dzejniekam, lai tos izmantotu. Labākais veids, kā iegūt izpratni par šo literāro tehniku, ir lasīt dažādu literatūru, īpaši dzeju un daiļliteratūru. Labus piemērus retāk var atrast nedaiļliteratūrā, ziņu reportāžās un biznesa rakstos.
Lai veiksmīgi izmantotu līdzības, rakstniekiem jāizvairās no salīdzinājumiem, kas ir novecojuši, bieži un ikdienas valodā lietoti. Daži klišejisku teicienu piemēri ir “akls kā sikspārnis”, “aizņemts kā bite” vai “lielāks par māju”. No otras puses, ja salīdzina kravas automašīnu rindu uz pārpildītas šosejas ar plīvojošu cirka ziloņu parādi, tas varētu būt atšķirīgāks salīdzinājums. Runājot par efektīva līdzības izveidi, jo konkrētāks attēls, jo jaudīgāks līdzinājums. Piemēram, “sarkans 1978. gada Chevrolet El Camino” ir spilgtāks attēls nekā vārds “automašīna” pats par sevi.
Ir iespējams pārspīlēt ar līdzību lietošanu. Dzejniekiem tas īpaši jāapzinās, jo ir viegli iekrist slazdā, ja dzejolī tiek izmantots pārāk daudz. Novatorisku analoģiju radīšana rakstītājam var sagādāt reibinošu pieredzi, taču dzejolis, kurā ir pārāk daudz to, var kļūt blāvs un mulsinošs. Prozas rakstnieki, kas ir jebkura veida rakstīšana, kurā neizmanto ritmu un poētisku kompozīciju, nedrīkst vienā teikumā jaukt divus vai vairākus līdzinājumus viena un tā paša iemesla dēļ. Tas mulsinās lasītāju un apgrūtinās teikuma galveno domu.