Ultramaratona treniņi ir nepieciešami cilvēkiem, kuri vēlas skriet garās distances, ko sauc par ultramaratoniem. Parasti ultramaratonu var uzskatīt par jebkuras distances skrējienu, kas ir garāks par maratonu vai garāks par 26.2 jūdzēm (42.16 km). Labi sabalansēts uzturs un stabils treniņu plāns ir ļoti svarīgi ultramaratona treniņiem. Turklāt svarīga ultramaratona treniņa sastāvdaļa ir arī pieskaņošanās savam ķermenim un treniņš ar atbilstošu aprīkojumu.
Bez pareiza uztura lielākā daļa skrējēju nevarēs veikt garās distances, kas saistītas ar ultramaratoniem. Skrējēja uzturā ir jāiekļauj dažādi veseli graudi, piemēram, brūnie rīsi, kvinoja un bulgurs. Skrējējiem arī jāēd daudz augļu un dārzeņu. Daudzi garo distanču skrējēji cenšas 60 procentus no sava uztura veidot no ogļhidrātiem, 20 procentiem tauku un 20 procentiem olbaltumvielu. Viņi var arī mēģināt ierobežot sāls, cukura un alkohola patēriņu.
Parasti labs ultramaratona treniņu plāns ir galvenais, lai pabeigtu garās distances sacensības. Šos treniņu plānus var atrast sacensību vietnēs, skriešanas klubos, žurnālos, grāmatās un interneta avotos. Parasti cilvēks, kurš trenējas ultramaratonam, katru nedēļu noskrien vienu garu, vairāk nekā četru stundu garu skrējienu, kā arī vairākus īsākus skrējienus. Treniņam turpinoties, garo un īsāko skrējienu distance palielināsies.
Citi ultramaratona treniņu padomi ietver skriešanu pa kalniem un skriešanu kopā ar draugu. Kalni ir noderīgi, lai palielinātu skrējēja spēku, savukārt draugs var sniegt morālu atbalstu vai iedrošinājumu garos skrējienos. Reizēm skrējējai var būt nepieciešams analizēt savu gaitu, lai pārliecinātos, ka viņa skrienot nemudina kājas. Pilnveidojot savu gaitu, var izvairīties no traumām.
Sava ķermeņa ieklausīšanās ir viens no labākajiem padomiem ultramaratona treniņos. Ja kāda ķermeņa daļa sāk sāpēt, vislabāk ir mēģināt noskaidrot, kāpēc tā sāp, un novērst problēmu. Dažreiz kaiti var novērst, mainot pārnesumus. Citreiz var būt nepieciešams fizioterapeits vai ārsts, lai novērstu sāpes.
Ultramaratona skrējējiem arī jāpievērš uzmanība augstuma slimības pazīmēm, piemēram, galvassāpēm, nogurumam, slikta dūša un samazināta ēstgriba, īpaši skrējienos lielā augstumā. Lēnām aklimatizējoties ar augstumu un uzturot hidratāciju, var izvairīties no augstuma slimības. Ja skrējējs saskaras ar augstuma slimību, var būt nepieciešama atpūta vai medicīniska iejaukšanās.
Daudzas reizes no slimībām, kas saistītas ar ultramaratona treniņiem, var izvairīties, izmantojot atbilstošu aprīkojumu. Vairumā gadījumu ultramaratona skrējējiem ir nepieciešami priekšējie lukturi, hidratācijas paketes un pārtika. Viņiem var būt nepieciešams arī maiņas apģērbs, papildu apavi un smērviela, lai novērstu noberšanos. Analizējot maršrutu, daži skrējēji varēs pateikt, kurš rīks ir vissvarīgākais viņu treniņam. Piemēram, maršrutā, kas kāpj kalnos, skrējējam var būt nepieciešams ņemt līdzi jaku un legingus.