Kādi ir labākie skriešanas intervāla treniņu veidi?

Divi visizplatītākie intervāla treniņu veidi skriešanai ir zemas intensitātes intervāli un augstas intensitātes intervāli. Abas ir labas treniņu metodes, taču tās ir paredzētas dažādiem skriešanas veidiem. Lai gan zemas intensitātes intervāla treniņi skriešanai ir vislabākie maratona skrējējiem un tiem skrējējiem, kuri gatavojas ļoti garām distancēm, augstas intensitātes intervāla treniņi skriešanai ir vislabākie sprinteriem un tiem skrējējiem, kuri gatavojas īsākiem skrējieniem. Labākais intervāla treniņš būs atkarīgs arī no sportista fiziskās sagatavotības līmeņa un sportiskajiem mērķiem. Vidusceļš starp zemas un augstas intensitātes intervāla treniņiem skriešanai var būt labākais risinājums dažiem skrējējiem.

Labākais intervāla treniņš skriešanai tiks izgatavots pēc pasūtījuma konkrētam skrējējam. Sacīkšu dalībnieks, izstrādājot savu intervāla treniņu programmu, var vēlēties ņemt vērā sacīkstes, kurām viņš gatavojas, taču lielākā daļa skrējēju iederēsies vai nu zemas intensitātes kategorijā, vai augstas intensitātes kategorijā. Iesācējiem ir prātīga ideja intervāla treniņu pielāgot skriešanas programmām, jo ​​šādi treniņi ir ļoti noslogoti un ķermenis tam var nebūt gatavs. Iesaistīšanās intervāla treniņu programmā aukstā var būt neproduktīva un izraisīt traumas.

Zemas intensitātes intervāla treniņš skriešanai ir mazāk nogurdinošs no abām iespējām, tāpēc iesācēji varētu vēlēties sākt šeit. Šajā treniņā skrējējs vienu līdz divas jūdzes (1.6 – 3.2 km) skries ātrāk par mērenu tempu, pēc tam vairākas minūtes atpūtīsies lēnākā tempā. Pēc tam process tiek atkārtots. Atpūtas periods ļauj kāju muskuļiem uz īsu brīdi atgūties, kas ļauj skrējējam skriet ilgāku laiku. Tas arī palīdz palielināt pienskābes slieksni; ķermenim sadedzinot glikogēnu enerģijas iegūšanai, pienskābes blakusprodukts uzkrājas muskuļos. Intervālu treniņš palīdz organismam iemācīties cīnīties ar pienskābes uzkrāšanos, kas var novērst vai aizkavēt nogurumu.

Augstas intensitātes intervāla treniņš ietver īsāku skriešanu ātrā tempā, pēc tam atpūšoties vairākas minūtes lēnākā tempā. Atpūtas periodi augstas intensitātes treniņos parasti ir daudz īsāki nekā zemas intensitātes treniņos, un skrējējs skries daudz ātrāk nekā viņš vai viņa darītu zemas intensitātes treniņos. Augstas intensitātes treniņu vispārējā ideja ir veidot ātri raustošus muskuļus, kas palīdzēs skrējējam ātrāk sprintēt vai saglabāt lielāku ātrumu īsās distancēs. Sportisti, kas piedalās komandu sporta veidos, piemēram, beisbols vai futbols, visticamāk, gūtu labumu no augstas intensitātes treniņiem vairāk nekā no zemas intensitātes treniņiem.