Kad temperatūra pazeminās un sāk snigt, došanās ārā skrējienā var šķist bīstama perspektīva. Ziemas laikapstākļi var pakļaut neizglītotu skrējēju hipotermijas, apsaldējumu, elpošanas ceļu sāpju un kritienu riskam. Tomēr, veicot tikai dažus piesardzības pasākumus, skrējējs var novērst lielu daļu no ziemas skriešanas radītā apdraudējuma. Daži no visnoderīgākajiem ziemas skriešanas drošības pasākumiem ir stratēģiska ģērbšanās, elpošanas regulēšana un krišanas risku apzināšanās uz ceļiem.
Divi no lielākajiem ziemas skriešanas riskiem ir hipotermija jeb ļoti zema ķermeņa temperatūra un apsaldējums jeb ādas apsaldēšana. Ārkārtējos gadījumos šie apstākļi var izraisīt vienas vai vairāku ekstremitāšu amputāciju un pat nāvi. Stratēģiskā ģērbšanās ir viens no labākajiem aizsardzības līdzekļiem pret šīm briesmām.
Mitrums uz ādas, ko izraisa sviedri vai krītošs sniegs, var izraisīt ķermeņa temperatūras pazemināšanos līdz bīstamam līmenim. Tāpēc labam ziemas skriešanas tērpam ir jāiekļauj rūpīgi izvēlēti slāņi, kas neļauj elementiem izkļūt, vienlaikus novēršot sviedrus no ādas. Tas var ietvert ūdensnecaurlaidīgu jaku, ko valkā virs sporta krekla ar garām piedurknēm, kas īpaši izstrādāts sviedru novadīšanai. Tā kā skrējēja ķermeņa temperatūra paaugstinās, viņš var vēlēties uz laiku noņemt jaku, lai samazinātu svīšanu.
Ādas nosegšana ir viens no labākajiem aizsardzības līdzekļiem pret apsaldējumiem. Tāpēc cepures, cimdi un siltas zeķes — ideālā gadījumā ar sviedru izvadīšanas iespējām — ir būtiskas ziemas skriešanai. Aukstākajās dienās skrējējam jāparūpējas, lai visa seja būtu nosegta, valkājot slēpošanas masku un šalli vai kakla piltuvi.
Elpošanas diskomforts ir vēl viens ziemas skriešanas risks. Tas notiek, kad ārkārtīgi auksts gaiss izžāvē elpceļus, padarot elpošanu sāpīgu. Tā kā šim stāvoklim ir tendence pasliktināties, jo elpošana kļūst straujāka, ziemas skrējējiem vajadzētu apsvērt iespēju izvairīties no smagas elpošanas, īsus, ātrus skrējienus mainot pret gariem, lēniem skrējieniem.
Slapji vai apledojuši ceļi vai takas ir vēl viens izplatīts ziemas skriešanas apdraudējums. Kritieni uz šīm slidenajām virsmām var izraisīt sāpes, sasitumus, sastiepumus vai pat kaulu lūzumus. Diemžēl skrējējs maz kontrolē ceļu un taku stāvokli savā apkārtnē. Tomēr viņš var kontrolēt savu skriešanas maršrutu, plānojot uz priekšu. Tā kā lielākajā daļā ASV pilsētu ziemas mēnešos tiek nodrošināta sniega tīrīšana un sālīšana, skrējējiem visdrošāk ir izvēlēties vietējās ielas, nevis lauku vai privātās takas, par kurām ziemā var nerūpēties.