Kādi ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas līgumu veidi?

Preču tirdzniecības pamats ir Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT), kurai pievienoti nozaru un instrumentu līgumi: par lauksaimniecību, par sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem, par tehniskajām tirdzniecības barjerām, par antidempinga pasākumiem, par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem, par izcelsmes noteikumiem, par muitas vērtējumu, par importa licencēšanu un par tirdzniecības atvieglošanu. Pakalpojumus regulē Vispārējā vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (GATS), bet intelektuālo īpašumu regulē Līgums par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (TRIPS).

Visiem šiem līgumiem ir kopīgi principi. Vislielākās labvēlības režīms nozīmē, ka priekšrocība, kas piešķirta vienai dalībvalstij, jāpiešķir arī visām pārējām; nacionālais režīms prasa, lai ievesta prece pēc muitas nomaksas netiktu diskriminēta salīdzinājumā ar vietējo. Katras dalībvalsts konkrētās saistības, piemēram, maksimālās tarifu likmes un pakalpojumu tirgus pieejamība, ir ierakstītas tās saistību sarakstos, kas ir līgumu neatņemama daļa. Tieši saistību saraksts, nevis līguma vispārīgais teksts, parasti atbild uz jautājumu, kas konkrētai precei ir atļauts.

Atsevišķi jānošķir daudzpusējie un plurilaterālie līgumi. Daudzpusējie ir saistoši visām dalībvalstīm, savukārt plurilaterālajiem līgumiem, piemēram, Nolīgumam par valsts iepirkumu, pievienojas tikai daļa valstu, un tas rada tiesības un pienākumus vienīgi starp tām. Procesuālo daļu veido Saprašanās par strīdu izšķiršanas noteikumiem un kārtību, kā arī tirdzniecības politikas pārskatīšanas mehānisms, kura ietvaros regulāri tiek izvērtēta katras dalībvalsts tirdzniecības politika un rezultāti publicēti.

Latvijas skatījumā svarīgs ir viens papildu slānis. Latvija ir PTO dalībvalsts kopš 1999. gada, taču pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tirdzniecības politika ir Savienības ekskluzīvā kompetencē: sarunas PTO ved Eiropas Komisija dalībvalstu vārdā, un PTO dalībnieces vienlaikus ir gan Eiropas Savienība, gan katra dalībvalsts atsevišķi. Praksē tas nozīmē, ka Latvijas uzņēmējam būtiskākās normas nonāk caur Eiropas Savienības regulām un kopējo muitas tarifu, nevis tieši no PTO tekstiem.

Uzņēmējam, kurš plāno eksportu vai importu, praktiskā secība ir šāda. Vispirms noskaidrojiet preces kombinētās nomenklatūras kodu, jo no tā atkarīgs viss pārējais. Pēc tam pārbaudiet muitas nodokļa likmi un iespējamos preferenču režīmus, ja starp Eiropas Savienību un attiecīgo valsti ir tirdzniecības nolīgums. Tad pārbaudiet netarifu prasības: sertifikātus, marķējumu, sanitārās un fitosanitārās prasības. Visbeidzot noskaidrojiet, vai precei nav piemēroti antidempinga vai aizsardzības pasākumi un vai tā neietilpst sankciju sarakstos. Muitas jautājumos Latvijā konsultē Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvalde.