Ja cilvēkam ir vēzis, paliatīvās aprūpes saņemšana var samazināt atveseļošanās cerības, izsūknēt ietaupījumus, prasīt no ģimenes locekļiem plašu apņemšanos un apgrūtināt pienācīgas palīdzības saņemšanu ārkārtas situācijā. Tas var arī mazināt sāpes un citus simptomus, nodrošināt jēgpilnas attiecības, ļaut saglabāt personīgo integritāti un radīt normālu sajūtu. Ņemot vērā šos plusus un mīnusus, paliatīvā aprūpe ne vienmēr ir piemērota katram vēža pacientam.
Viens no lielākajiem vēža paliatīvās aprūpes trūkumiem ir tas, ka tā var noliegt cerību uz atveseļošanos. Galvenā uzmanība tiek pievērsta simptomu mazināšanai, nevis slimības ārstēšanai, tāpēc cilvēki saprot, ka izvēle par paliatīvo aprūpi nozīmē, ka pacients, iespējams, redzēs audzēja lieluma palielināšanos vai vēža šūnu izplatīšanos. Paliatīvā aprūpe parasti netiek izmantota, ja pacientam nav atlikuši seši mēneši vai mazāk, un daudziem cilvēkiem apziņa, ka nāve ir ievērojama, ir nepārvarama un sirdi plosoša.
Arī vēža paliatīvās aprūpes izmaksas var būt ievērojamas. Šāda veida aprūpe ne vienmēr uzlabo pacienta veselības stāvokli, tāpēc daudzas apdrošināšanas kompānijas nevēlas segt izmaksas. Ģimenēm, kuras dodas uz paliatīvo aprūpi, bieži vien par aprūpi ir jāmaksā no savas kabatas, un dažkārt izmaksas iztukšo visus ietaupījumus, ko pacients bija vai plānoja atdot mantojumā. Pat ja apdrošināšana sedz izmaksas, var būt apgrūtinoši pareizi aizpildīt dokumentus un saņemt atlīdzību.
Paliatīvo aprūpi var sniegt tādās iestādēs kā pansionāti un slimnīcas, taču bieži vien ģimenes izvēlas saņemt paliatīvo aprūpi mājās, jo tas maksā lētāk, ja pacients neatrodas formālā iestādē. Ja tas notiek, ģimenes locekļiem bieži ir jāpielāgo savi grafiki, dodot pacientam ievērojamu laiku. Tas var būt emocionāli nogurdinošs, jo īpaši ņemot vērā to, ka ģimene zina, ka pacients, visticamāk, nekļūs labāks. Paliatīvās aprūpes speciālistiem ir jāspēj uzņemties līdzīgas saistības, neizjūtot izdegšanu, vērojot pacientu stāvokļa pasliktināšanos katrā gadījumā.
Ja persona saņem paliatīvo aprūpi vēža ārstēšanai savās mājās, ja kaut kas ir nopietni nepareizi, ģimenes loceklis vai paliatīvās aprūpes speciālists nav tik tuvu papildu medicīnas speciālistiem vai instrumentiem, kā tad, ja pacients atrastos iestādē. Var būt nepieciešama pacienta transportēšana, un dažos gadījumos pacients nepamatoti cieš ceļā vai pat nomirst, jo netiek sniegta tūlītēja reakcija. Pacienta ievietošana iestādē ne vienmēr ir atbilde uz šo problēmu, jo medicīnas iestādēm parasti nav resursu, lai lielā skaitā izmitinātu neārstējami slimus pacientus.
Vēža paliatīvās aprūpes pretējā pusē paliatīvā aprūpe nodrošina pacienta simptomu atvieglošanu. Personām, kuras saņem šo aprūpi, bieži vien ir ērtāk ne tikai tāpēc, ka viņi var būt mājās, ja vēlas, bet arī tāpēc, ka viņiem parasti nav jāiziet tik daudz medicīnisku procedūru. Tādā veidā vēža paliatīvā aprūpe uzlabo dzīves kvalitāti.
Bieži vien cilvēki, kuriem nepieciešama vēža paliatīvā aprūpe, vienojas par ārstēšanu tikai ar dažiem speciālistiem. Aprūpētāji ilgstoši strādā ar pacientu. Tas nozīmē, ka pacients spēj veidot attiecības ar saviem aprūpētājiem. Šīs attiecības var mierināt pacientu un palīdzēt viņam justies normāli, neskatoties uz viņa stāvokli.
Arī pacienti, kuri izmanto paliatīvo aprūpi, dažkārt jūtas tā, it kā viņiem būtu lielāka kontrole pār to, kas ar viņiem notiek. Viņi nejūtas tā, it kā būtu iekļuvuši procedūru un testu virpulī, kas varētu izrādīties vai nebūt izdevīgi. Vēža pēdējās stadijās tas var ļaut cilvēkam saglabāt cieņas un autonomijas sajūtu.
Lai gan paliatīvās aprūpes saņemšana var radīt loģistikas problēmas papildu medicīniskajai aprūpei, dažkārt paliatīvā aprūpe mājās palīdz vēža pacientam radīt normālu sajūtu. Viņus ieskauj pazīstami priekšmeti, un tiem bieži ir lielāka privātuma. Tas var mazināt pacienta stresu, kas savukārt var pozitīvi ietekmēt viņa veselību.