Otrā pasaules kara laikā Ādolfs Hitlers izstrādāja plānu visu ebreju izskaušanai no Vācijas un Eiropas kopumā. Tā kā darba nometnes jau ir izveidotas un darbojas un visā Vācijā un citās Eiropas valstīs jau notiek pogromi, nacistu vadība tikās Vanzē konferencē, lai apspriestu, kā beidzot izskaust visu Eiropas ebreju, galu galā īstenojot plānu, ko Hitlers nosauca par “Galīgo risinājumu Ebreju jautājums.” Holokausts bija šī plāna pēdējais posms, lai gan tas nesākās tur. Vēl pirms iznīcināšanas nometņu darbības sākuma ebreji saskārās ar intensīvu diskrimināciju, vardarbību un piespiedu darbu.
Hitlera valdīšanas laikā ebreji Vācijā jau piedzīvoja represīvas darbības un aizskarošus uzbrukumus. Pogromi — masveida slepkavības un nemieri, kas vērsti pret ebrejiem — nacistiskajā Vācijā bija izplatīti, un ebreji tika sistemātiski izstumti no tirdzniecības un pārvaldības varas pozīcijām. Tie bija pirmie Hitlera galīgā risinājuma soļi, un, lai gan pats Hitlers neatbalstīja neorganizētus un haotiskus pogromus, viņš maz darīja, lai tos apturētu. Visā Eiropā pieaugot antisemītiskajam noskaņojumam, ebreji tika spiesti atrasties šauros un netīros geto. Tas bija vēl viens solis ceļā uz Hitlera galīgo risinājumu.
Līdz brīdim, kad nacistu vadība tikās Vanzē konferencē, lai apspriestu galīgo risinājumu, Einsatzgruppen jeb nacistu slepkavību vienības jau bija nogalinājušas gandrīz miljonu ebreju. Tomēr viņu metodes bija neefektīvas, tāpēc nacistu vadība nolēma, ka viņiem ir jāizdomā efektīvāki veidi, kā iemūžināt galīgo risinājumu. Tūkstošiem ebreju cīnījās, lai paliktu dzīvi, saskaroties ar badu un nabadzību, pārapdzīvotību un pieaugošo nacistu spēku vardarbību geto, taču tas bija arī neefektīvs ebreju iznīcināšanas veids. Galīgā risinājuma arhitekti nolēma iespiest ebrejus darba un iznīcināšanas nometnēs, tādējādi izveidojot efektīvu sistēmu gan ebreju iznīcināšanai, gan ekonomikas stimulēšanai ar lētiem strādniekiem.
Lai gan pirmās iznīcināšanas nometnes tika uzceltas tikai 1941. gadā, par to var diskutēt, kad Hitlers pieņēma lēmumu par savu plānu pilnībā izskaust ebrejus. Tā kā galīgais risinājums notika vairākos posmos, sākot ar 1930. gadu sākumu, ir grūti precīzi noteikt, kad Hitlera plāns sāka pilnībā īstenoties. Neatkarīgi no tā, gala risinājuma pēdējie posmi notika iznīcināšanas nometnēs ar sistemātisku un pastāvīgu ebreju nogalināšanu, izmantojot gāzes kameru, šaušanas komandu, piespiedu darbu vai citus necilvēcīgus līdzekļus. Šis pēdējais posms – pats holokausts un iznīcināšanas nometnes – lielā mērā tiek uzskatīts par procesa beigām jeb tā saukto galīgo risinājumu. Ebreju jautājuma galīgais risinājums tika izjaukts pēc tam, kad Hitlers tika gāzts un iznīcināšanas nometnes tika atbrīvotas, taču tikai tad, kad bija nodarīts milzīgs posts un tika nogalināti vairāk nekā seši miljoni ebreju.