Kādus veselības aprūpes veidus apmaksā valsts?

Amerikāņu Medicare ir sadalīta daļās: slimnīcas aprūpe, ambulatorā aprūpe, privātie apdrošināšanas plāni un zāles. Latvijā šāda dalījuma nav. Valsts apmaksātā aprūpe ir viens kopums pakalpojumu, ko valsts nopērk no līgumiestādēm, un tajā ietilpst gan ģimenes ārsta darbs, gan speciālistu konsultācijas, gan izmeklējumi, gan plānveida un neatliekamā stacionārā ārstēšana. Pakalpojumu sniedzējam ir jābūt līgumam ar Nacionālo veselības dienestu; ja līguma nav, iestāde strādā tikai par maksu, arī tad, ja tā atrodas tepat aiz stūra.

Sistēmas ieejas punkts ir ģimenes ārsts. Pie viņa cilvēks reģistrējas pats, un pāriet pie cita ārsta var, vienkārši piesakoties jaunajā praksē. Ģimenes ārsts ārstē pats, izraksta receptes, nosūta uz izmeklējumiem un izsniedz nosūtījumu pie speciālista. Bez nosūtījuma valsts apmaksātu konsultāciju var saņemt tikai pie atsevišķiem speciālistiem, un šis saraksts ir noteikts Ministru kabineta noteikumos. Neatliekamos gadījumos ceļš ir cits: zvans uz 113 vai 112 un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde vai slimnīcas uzņemšanas nodaļa, kur nosūtījums nav vajadzīgs.

Valsts apmaksāts nenozīmē pilnīgi bezmaksas. Par lielāko daļu apmeklējumu jāveic pacienta iemaksa, kuras apmēru nosaka valdība; par operācijām un dažām manipulācijām ir atsevišķas summas, un gada laikā samaksātajām pacienta iemaksām ir noteikts maksimālais apmērs, pēc kuru sasniegšanas izsniedz atbrīvojumu. No pacienta iemaksas ir atbrīvotas vairākas iedzīvotāju grupas, tostarp bērni līdz astoņpadsmit gadiem, grūtnieces un atsevišķas pacientu kategorijas. Konkrētas summas mainās, tāpēc tās jāskatās Nacionālā veselības dienesta vietnē vai jāprasa reģistratūrā pirms pieraksta, nevis jāmeklē pirms pāris gadiem rakstītos rakstos.

Zāles sedz pēc cita principa. Valsts kompensē tikai tās zāles, kas iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, un kompensācijas apmērs ir piesaistīts diagnozei, nevis cilvēka ienākumiem. Ārsts izraksta e-receptes sistēmā E-veselība, un aptiekā parasti pietiek ar personu apliecinošu dokumentu. Biežākā kļūda ir pieņemt, ka kompensē konkrēto zīmolu: kompensācija ir piesaistīta darbīgajai vielai, un aptiekai ir pienākums piedāvāt lētāko attiecīgās grupas zāļu iepakojumu.

Vēl viena izplatīta sajaukšana ir starp valsts apmaksāto aprūpi un darba devēja apmaksāto veselības apdrošināšanas polisi. Polise ir privāts līgums ar apdrošinātāju, tā sedz maksas pakalpojumus un pacienta iemaksas atbilstoši programmai un nekādi nepaplašina valsts pienākumus. Trešā lieta, ko bieži jauc, ir Eiropas veselības apdrošināšanas karte, ko bez maksas izsniedz Nacionālais veselības dienests: tā dod tiesības uz nepieciešamo aprūpi citā Eiropas Savienības valstī uz vietējiem noteikumiem, bet neaizstāj ceļojuma apdrošināšanu, jo nesedz ne repatriāciju, ne privātklīnikas rēķinus.

Ja pakalpojumu vajag ātrāk, nekā to piedāvā valsts apmaksātā rinda, izvēle ir trīs: gaidīt, maksāt pašam vai izmantot polisi. Ceturtais ceļš ir plānveida aprūpe citā Eiropas Savienības dalībvalstī. Tā ir iespējama divos režīmos: ar Nacionālā veselības dienesta iepriekšēju atļauju, kad valsts sedz ārstēšanu pēc konkrētiem nosacījumiem, vai bez atļaujas, kad pacients samaksā pats un pēc tam lūdz atlīdzināt izmaksas Latvijā noteiktā tarifa apmērā. Abos gadījumos dokumenti jākārto pirms brauciena, nevis pēc tā.