Kāpēc Montānu sauc par Dārgumu štatu?

Iesaukas izcelsme ir tieši ekonomiska. 19. gadsimta vidū Montānas teritorijā atklāja zeltu, un sekoja tipiskā zelta drudža gaita: strauji izauga nometnes, tās pārvērtās pilsētās, un daudzas no tām tikpat strauji pameta, kad atradne izsīka. Pēc zelta un sudraba nozīmīgākais kļuva varš, kura ieguve ap Bjūtes pilsētu uz vairākām paaudzēm noteica visa štata saimniecību un politiku. Tieši vara laikmets radīja štata lielākos uzņēmumus un arī tā smagākās vides problēmas, kuru sekas tiek novērstas vēl mūsdienās.

Devīze radās agrāk par pašu štatu. Zelta un sudraba pieminējums parādījās jau teritorijas zīmogā 19. gadsimta sešdesmitajos gados, un tieši spāņu valodas formulējums saglabājās arī pēc tam, kad Montāna 1889. gadā kļuva par štatu. Tā ir viena no nedaudzajām ASV štatu devīzēm, kas nav ne latīņu, ne angļu valodā, un tās izvēle atspoguļo rietumu teritoriju spāniskās kalnrūpniecības tradīcijas ietekmi, nevis spāniski runājošu iedzīvotāju klātbūtni.

Derīgo izrakteņu tēma caurauž arī pārējo štata simboliku. Montānas oficiālie dārgakmeņi ir ahāts un safīrs, un abi tur tiešām sastopami: safīrus iegūst atsevišķās atradnēs, bet ahātus atrod upju gultnēs. Tas ir labs piemērs tam, kā iesauka, devīze un simboli vienā teritorijā veido saskaņotu stāstu par to, ar ko vieta pelnījusi naudu. Montānai ir arī citas iesaukas, no kurām mūsdienās populārākā ir „Lielo debesu zeme", un tā jau apzīmē tūrismu un ainavu, nevis raktuves.

Latvijas lasītājam derīgs ir salīdzinājums ar to, kas mums ir zem zemes un kā to drīkst izmantot. Latvijā metālu atradņu nav, bet ir plaši izplatīti būvmateriālu izejmateriāli, proti, dolomīts, kaļķakmens, smilts, grants, māls un kūdra, kā arī pazemes saldūdens krājumi, kas ir viens no valsts patiesi vērtīgākajiem resursiem. Ģeoloģisko informāciju un derīgo izrakteņu atradņu datus uztur Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, un tā ir vieta, kur meklēt ziņas par konkrētu teritoriju.

Ja kādam ir praktiska interese, piemēram, zemes īpašniekam, kura zemē ir grants vai kūdra, kārtība ir stingra. Zemes dzīles Latvijā izmanto uz atļaujas pamata: nepieciešama zemes dzīļu izmantošanas licence vai bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves atļauja, kas jāsaņem attiecīgajā iestādē, kā arī jāveic ietekmes uz vidi izvērtējums normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos. Vides jomā atļaujas izsniedz un ievērošanu kontrolē Valsts vides dienests. Bez atļaujas veikta ieguve ir administratīvi sodāma, un atbildību par to nes arī zemes īpašnieks.

Vēl viena praktiska lieta ir atradumi. Ja, rokot zemi, atrod senlietas, monētas vai apbedījumu, tas vairs nav ģeoloģijas, bet kultūras mantojuma jautājums: par atradumu jāziņo Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei, un darbi jāpārtrauc. Latvijā „dārgumu meklēšana" ar metāla detektoru arheoloģijas pieminekļu teritorijās ir aizliegta, un tā ir būtiska atšķirība no romantizētā zelta drudža tēla, ko rada stāsti par Montānu.