Īru renesanse, kas aprakstīta arī kā Īru atdzimšana, ķeltu renesanse vai ķeltu atdzimšana, bija 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma kustība, kuras mērķis bija piešķirt jaunu dzīvi īru jeb ķeltu tradīcijām un kultūrai. Šis periods tika aizsākts kā pretreakcija simtiem gadu ilgajai angļu dominēšanai, un to var izsekot Standish O’Grady grāmatā History of Ireland: Heroic Period (1878). Īru renesanses autori mēģināja izveidot neatkarīgu un nacionālu īru literatūras veidu, meklējot ķeltu leģendas idejas, sižetus un simboliku.
Laikā, kad notika īru renesanse, notika spēcīga nacionālā kustība, lai saglabātu gēlu, tradicionālo Īrijas valodu. Īru renesanses rakstnieki lielākoties atbalstīja šo ideju, taču, neskatoties uz šiem politiskajiem mērķiem, savus īru stāstus, lugas un dzeju rakstīja angļu valodā.
Lai gan Īrijas renesanses galvenie piedāvājumi bija literāri, arī mūzikā, amatniecībā, apģērbā un mākslā tika gūti panākumi, kas veicināja nacionālo identitāti. Šajā periodā izšuvumi, metāla dizains, juvelierizstrādājumi, kokapstrāde, akmens izstrādājumi un audumi bija daļa no atšķirīga ķeltu stila, kas saglabājas līdz mūsdienām.
Ievērojami autori, kas saistīti ar šo periodu, ir dzejnieks Viljams Batlers Jeits, dramaturgs, dzejnieks un rakstnieks Dž. M. Sindžs, dramaturģe un folkloriste Lēdija Gregorija (Izabella Augusta) un gleznotāja, kritiķe un dzejnieks AE (Džordžs V. Rasels). Džeimss Džoiss, kurš nebija oficiāls kustības dalībnieks un patiesībā izsmēja nacionālistiskas kustības, arī ir grupēts pie šiem autoriem, jo viņš galvenokārt rakstīja par īru tēmām. Viens no kustības slavenākajiem literārajiem personāžiem bija Viljams Batlers Jeits, kurš 1923. gadā ieguva Nobela prēmiju literatūrā. Viņš tika pagodināts ar balvu par dzejas rakstīšanu, kas sniedza “izpausmi visas tautas garam”.
Papildus Jeitsa dzejai slavenākā literatūra, kas radusies šajā periodā, ietver Dž.M. Singe (JM Singe) Rietumu pasaules pleibojs, Džeimsa Džoisa Dubliners un Lēdijas Gregorijas Kakulaina no Muirtemnas.
Īru renesanses kustība ne tikai mēģināja atcelt angļu apspiešanu, bet arī mēģināja izveidot institūcijas, kas būtu līdzvērtīgas Anglijā esošajām iestādēm vai tās būtu labākas. Rezultātā šajā periodā izveidojās Īru literārais teātris, Īrijas Nacionālā literatūras biedrība un Abbejas teātris, kurā atradās Īrijas Nacionālā teātra biedrība.