TJG Online
Finanses un investīcijas

Kas bija Klusā okeāna birža?

Atjaunināts Publicēts 3 min lasīšana

Īsā atbilde

Klusā okeāna birža (Pacific Exchange) bija reģionāla vērtspapīru birža Amerikas Savienoto Valstu rietumu krastā ar tirdzniecības zālēm Sanfrancisko un Losandželosā. Tā darbību sāka 19. gadsimta beigās, vēlāk pārgāja uz pilnībā elektronisku tirdzniecību un mūsdienās kā patstāvīga iestāde vairs nepastāv, jo tās darbību pārņēma Ņujorkas biržas grupa.

Birža radās 1882. gadā Sanfrancisko kā vietējs vērtspapīru un obligāciju tirgus. Tās izaugsmi noteica reģiona īpatnības: kalnrūpniecības, dzelzceļa un vēlāk tehnoloģiju uzņēmumiem bija vajadzīgs kapitāls, bet attālums līdz Ņujorkai un laika joslu starpība padarīja vietējo tirdzniecības vietu izdevīgu. Pēc Otrā pasaules kara Sanfrancisko un Losandželosas biržas apvienojās vienā organizācijā, kas darbojās ar divām tirdzniecības zālēm un vēlāk ieguva Klusā okeāna biržas nosaukumu.

Reģionālo biržu loma laika gaitā mainījās. Sākotnēji tās kotēja vietējos uzņēmumus, vēlāk daudz lielāku apgrozījumu deva tirdzniecība ar tiem pašiem vērtspapīriem, kas kotēti lielajās biržās, kā arī opciju tirdzniecība. Divdesmitā gadsimta beigās datortehnoloģijas šo priekšrocību iznīcināja: rīkojumu izpilde kļuva momentāna un vietējā klātbūtne vairs nedeva nekādu labumu. Klusā okeāna birža slēdza tirdzniecības zāles, pārgāja uz elektronisku sistēmu un 21. gadsimta sākumā tika pārdota elektroniskās tirdzniecības uzņēmumam Archipelago, kas drīz pēc tam apvienojās ar Ņujorkas fondu biržu. Bijusī reģionālā birža turpināja darboties kā šīs grupas elektroniskā platforma.

Šis stāsts labi parāda, kāpēc mūsdienās biržu skaits pasaulē sarūk un kāpēc tās apvienojas. Biržas vērtība ir likviditāte, proti, iespēja ātri nopirkt un pārdot ar mazu cenu starpību. Jo vairāk rīkojumu koncentrējas vienuviet, jo šaurāka ir pirkšanas un pārdošanas cenas starpība, tāpēc mazākas tirdzniecības vietas dabiski zaudē apgrozījumu lielākajām. To pašu procesu Eiropā parāda nacionālo biržu apvienošanās lielās grupās.

Latvijas ieguldītājam praktiskā nozīme ir cita. Vietējā regulētā tirgus operators ir Nasdaq Riga, kas ietilpst Baltijas tirgus kopējā sistēmā un kur kotēto uzņēmumu skaits ir neliels, tāpēc daļa akciju tirgojas reti. Blakus regulētajam tirgum darbojas arī alternatīvais tirgus First North, kurā prasības uzņēmumiem ir vieglākas un attiecīgi lielāks ir informācijas un likviditātes risks. Pērkot ārvalstu akcijas, jāzina, kurā tirgū rīkojums tiks izpildīts, jo no tā atkarīgas komisijas, valūtas maiņas izmaksas un nodokļu piemērošana. Par ieguldījumu pakalpojumu sniedzēju uzraudzību Latvijā atbild Latvijas Banka.

Ko no tā mācīties ieguldītājam

Biržas nosaukums vērtspapīra aprakstā nav tikai formalitāte: tas nosaka tirdzniecības laikus, norēķinu kārtību un to, cik viegli pozīciju vēlāk pārdot. Reti tirgotos vērtspapīros starpība starp pirkšanas un pārdošanas cenu var izrādīties lielāka nekā gada dividende, tāpēc pirms pirkuma ir vērts paskatīties uz vidējo dienas apgrozījumu un uz rīkojumu grāmatas dziļumu, nevis tikai uz cenas grafiku.

Vēsturisku biržu nosaukumi mēdz palikt apgrozībā ilgi pēc tam, kad iestāde beigusi patstāvīgu darbību, tāpēc, lasot vecākus avotus, vienmēr ir vērts pārbaudīt, kura organizācija attiecīgo tirgu uztur šodien. Vērtspapīru viennozīmīgi identificē nevis nosaukums vai biržas simbols, kas dažādos tirgos var atkārtoties, bet starptautiskais identifikācijas numurs ISIN.

Ko pārbaudīt pirms darījuma

Pirmais solis ir pārbaudīt, vai starpnieks ir licencēts. Latvijā ieguldījumu pakalpojumu sniedzēju un ārvalstu sabiedrību filiāļu sarakstus publicē Latvijas Banka, un nelicencēts starpnieks ir biežākais krāpniecisko shēmu elements. Otrais solis ir izlasīt cenrādi: darījuma komisija, kontu turēšanas maksa, valūtas konvertācijas uzcenojums un izmaksas par dividenžu saņemšanu var ievērojami atšķirties.

Trešais solis ir saprast nodokļu pusi. Latvijas rezidentam ienākums no kapitāla pieauguma un dividendēm ir deklarējams, un kārtību, veidlapas un termiņus nosaka Valsts ieņēmumu dienests. Ceturtais solis ir noskaidrot, kā ieguldījumi tiek turēti un kāda ieguldītāju aizsardzības shēma attiecas uz starpnieku; šī shēma sedz noteiktus starpnieka saistību neizpildes gadījumus, bet nekad nesedz tirgus cenas kritumu. Ja portfelis ir liels vai situācija sarežģīta, ir vērts konsultēties ar licencētu ieguldījumu konsultantu vai nodokļu speciālistu.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Finanses un investīcijas Sadaļas jautājumi ar burtu K Ziņot par neprecizitāti