Māsas Podgorskis bija divas katoļu poļu māsas, kuras palīdzēja slēpt ebreju ticības cilvēkus savās mājās holokausta laikā. Papildus 13 ebreju slēpšanai, kuri visi izdzīvoja karā, māsas arī kontrabandas ceļā ieveda pārtiku Vācijas izveidotajā geto, riskējot ar savām dzīvībām, cenšoties izglābt pēc iespējas vairāk cilvēku. Par viņu ieguldījumu Podgorskas māsas pēc kara pagodināja daudzas ebreju organizācijas, kā arī daudzi citi cilvēki visā Eiropā, kuri kara laikā slēpa ebreju bēgļus.
1942. gadā Stefānija Podgorski un viņas māsa Helēna dzīvoja Pšemislā, Polijā. Stefānijai bija 16, bet viņas māsai tikai seši; abi dzīvoja vieni, jo viņu tēvs bija miris, bet māte un brālis bija nogādāti piespiedu darba nometnē. Pastiprinoties vācu kontrolei pār pilsētu, vācieši sāka izraidīt ebreju iedzīvotājus no geto, liekot viņiem doties uz darba un koncentrācijas nometnēm. Džozefs Burzminskis, kurš Stefāniju bija pazinis no viņas darba, ieradās pie māsām un lūdza nakts patversmi.
Lai gan viņa plāns bija palikt tikai vienu nakti, Burzminskis palika līdz 1945. gadam, un viņš galu galā apprecējās ar Stefāniju. Bez Džozefa māsās Podgorskas bija vēl 12 cilvēki, tostarp ārsts, zobārsts un pastnieks. Māsas galu galā pārcēlās uz kotedžu, lai izmitinātu visus apmeklētājus, un paslēpa tos bēniņos.
Kad vācu virsnieks ievācās kaimiņos pie māsām Podgorski, viņi domāja, ka viņu shēma ir beigusies, taču viņiem izdevās noslēpt savus viesus pat tad, kad mājā ienāca vācu karavīri. Stefānija bieži mudināja grupu lūgt par atbrīvošanu vai debesu palīdzību, atzīstot Dieva pūles un veiksmi viņu izdzīvošanai karā.
Podgorsku māsu varonīgo centienu pamatā bija ģimenes vērtības; Stefānija atcerējās, ka viņas māte pret viesmīlību bija uztvērusi ļoti nopietni un ka viņai bija teikts, ka nekad neatteikt palīdzības lūgumu. Taču arī uz meitenēm tika izdarīts spiediens uzņemt bēgļus. Viena sieviete faktiski šantažēja Stefāniju, apgalvojot, ka viņa nosodīs Podgorsku māsas, ja vien viņas viņu neuzņems, un, kad meitenes bija pārbiedētas, viņu tikpat nobiedētie bēgļi uz viņām spieda, baidoties, ka viņas tiks nāvē.
Stefānijas Podgorskis sasniegums ir īpaši ievērojams, ja ņem vērā to, ka viņa ļoti jaunā vecumā viena pati uzturēja 14 cilvēkus, pārdodot džemperus, strādājot rūpnīcās un veicot gadījuma darbus, lai iztiktu. Visu 13 bēgļu, kā arī Stefānijas māsas izdzīvošana ir viņas drosmes un personīgā spēka liecība.