27. grozījums ir grozījums Amerikas Savienoto Valstu augstākajā likumā, ko sauc par ASV konstitūciju. Tas neļauj stāties spēkā jebkādām izmaiņām, kas veiktas Kongresa locekļu algās, kamēr nav ievēlēti Pārstāvju palātas locekļi — viena no divām palātām, kas veido divpalātu likumdevēju. 1789. grozījums, kas pazīstams arī kā Madisonas grozījums, 27. gada Kongresa kompensācijas grozījums vai Kongresa atalgojuma grozījums, ir ievērojams kā nesens Konstitūcijas grozījums, lai gan šis jēdziens ir gandrīz tikpat vecs kā likums, ko tas groza.
27. grozījuma pirmsākumi meklējami jau 1788. gadā, Ziemeļkarolīnā notikušajā konventā, kurā tika izskatīts konstitūcijas sākotnējais projekts. Tajā pašā gadā Virdžīnija un Ņujorka sekoja Ziemeļkarolīnai, ierosinot ratificēt grozījumus savu konvenciju laikā. Džeimss Medisons, toreizējais ASV pārstāvis, to iesniedza 25. gada 1789. septembrī kā vienu no pirmajiem 12 grozījumiem, kas paredzēti ratifikācijai, no kuriem 10 1791. gadā kļūs par ASV tiesību aktu. Kongress drīz pēc tam nosūtīja grozījumu štata likumdevējiem.
Divu gadu laikā pēc Medisona kompensācijas grozījumu iesniegšanas seši štati — Delavēra, Merilenda, Ziemeļkarolīna, Dienvidkarolīna, Vērmonta un Virdžīnija — ar savu likumdevēju starpniecību nodrošināja formālu sankciju. Apmēram četras desmitgades vēlāk, no 1816. līdz 1818. gadam, Masačūsetsa, Kentuki un Tenesī sekoja šim piemēram. Tomēr 27. grozījuma ratifikācijas process galu galā bija ļoti lēns. Tas bija tāpēc, ka, pieaugot valstu skaitam, pieauga arī minimālais ratifikācijai nepieciešamais valstu skaits.
ASV Augstākās tiesas lēmums Coleman v. Miller, 307 US 433 (1939) bija nozīmīgs pagrieziena punkts 27. grozījuma apstiprināšanā. Tas nosaka, ka štatu likumdevēji ar Kongresa ierosinātajiem grozījumiem, kuriem nav noteikts ratifikācijas termiņš, tiek uzskatīti par nepabeigtiem, un Kongress lemj par saprātīgu laika periodu starp sākotnējo grozījumu priekšlikumu un valsts ratifikāciju. Tas aizsāka 27. grozījuma galīgo ratifikāciju, ko vēl vairāk pastiprināja štata likumdevēja vēstules rakstīšanas uzdevums, ko veicis Teksasas Universitātes bakalaura students no Ostinas, vārdā Gregorijs Vatsons.
27. grozījums beidzot tika oficiāli apstiprināts 18. gada 1992. maijā, sasniedzot ratifikācijas slieksni. Līdz tam grozījumu bija apstiprinājusi 41 valsts. Nākamo četru gadu laikā sarakstam pievienojās vēl pieci štati – Kalifornija, Rodailenda, Havaju salas, Kentuki un Vašingtona. 2011. gadā tikai pieci Savienības štati — Masakustetsa, Misisipi, Nebraska, Ņujorka un Pensivānija — vēl nav ratificējuši kompensācijas grozījumus.