Kas ir apakšžokļa kanāls?

Galvenais kanāla saturs ir apakšējais alveolārais nervs (n. alveolaris inferior). Tas ir apakšžokļa nerva (n. mandibularis) zars, kas savukārt ir trijzaru nerva (n. trigeminus, V galvaskausa nervs) trešais zars. Šis nervs ir jušanas nervs: tas nes sajūtu no apakšējiem zobiem, smaganām, apakšlūpas un zoda ādas.

Līdzās iet apakšējā alveolārā artērija, kas nāk no augšžokļa artērijas (a. maxillaris), un tāda paša nosaukuma vēna. Pie zoda atveres nervs sadalās: zoda nervs (n. mentalis) iznāk ārā uz apakšlūpu un zodu, bet priekšzobu zars turpina ceļu kaulā uz priekšzobiem un ilkni.

Augšžokļa kauls ir porains, tāpēc augšējo zobu ārstēšanai pietiek ar anestēziju, ko ievada blakus zobam un kas izsūcas caur kaulu. Apakšžokļa ārējā kaula plātne ir bieza un blīva, un cauri tai anestēzija neiziet. Tāpēc apakšējiem dzerokļiem izmanto vadīšanas anestēziju: zāles ievada pie apakšžokļa atveres, pirms nervs ieiet kanālā. Nejūtīga kļūst visa tā puse, ieskaitot apakšlūpu, un tā nav kļūda, bet gaidāms iznākums.

Gudrības zoba saknes var atrasties tieši pie kanāla vai pat to aptvert. Pirms sarežģītas zoba izņemšanas vai implanta ievietošanas zobārsts mēra attālumu līdz kanālam trīsdimensiju uzņēmumā, jo implantam jāpaliek virs tā. Šis attālums katram cilvēkam ir citāds, un tieši tāpēc plānošana notiek pēc attēla, nevis pēc vidējiem skaitļiem.

Pēc zobārstniecības manipulācijas apakšlūpas un zoda nejutīgums, kas turpinās ilgāk, nekā ilgst anestēzija, jāpiemin zobārstam tajā pašā vai nākamajā dienā. Vairumā gadījumu jutība atgriežas pati, bet novērošana un laikus veikta izvērtēšana ir svarīga.

Atsevišķi uzmanības vērts ir zoda un apakšlūpas nejutīgums, kas parādās pats no sevis, bez jebkādas zoba ārstēšanas vai traumas. Ar to jāvēršas pie ārsta, jo tam mēdz būt cēloņi ārpus zobiem. Ar šo apvidu nodarbojas zobārsts un mutes, sejas un žokļu ķirurgs.

Kanālu bieži sajauc ar tā atverēm. Apakšžokļa atvere ir ieeja žokļa zara iekšpusē, zoda atvere ir izeja ķermeņa ārpusē, bet kanāls ir ceļš starp tām. Anestēziju liek pie ieejas, sāpes pēc protēzes spiediena rodas pie izejas.

Otra sajaukšana ir ar žokļa iegriezumu (incisura mandibulae), padziļinājumu starp abiem zara izaugumiem. Tas ir ārējs iedobums kaula malā, nevis kanāls kaula iekšpusē.

Trešā ir ar priekšzobu kanālu (canalis incisivus) augšžoklī, aiz augšējiem priekšzobiem aukslēju priekšdaļā. Nosaukumi ir līdzīgi, bet tie atrodas pretējos žokļos un nes dažādus nervus.

Kanāls ne vienmēr ir viens. Daļai cilvēku tas kādā posmā sadalās divās ejās, un tādā gadījumā parastā anestēzijas vieta var atslēgt tikai vienu no zariem, atstājot daļu zobu jutīgus. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc reizēm anestēzija „nestrādā“, lai gan tehnika bijusi pareiza.

Otra lieta, kas parādās tikai dzīves gaitā, ir zoda atveres vietas maiņa. Kamēr zobi ir vietā, atvere atrodas apmēram žokļa augstuma vidū. Pēc zobu zaudēšanas alveolārā daļa, kurā zobi sēdēja, pakāpeniski izzūd, un atvere ar nervu nonāk tieši žokļa augšējā malā. Tad noņemamā protēze spiež uz pašu nervu, un cilvēks jūt asas, durošas sāpes lūpā. Tas nav protēzes brāķis, bet anatomijas maiņa, un risinājums ir protēzes pielāgošana.

Nosaukuma izcelsme ir vienkārša: latīņu mandere nozīmē košļāt. Kauls nosaukts pēc darbības, ne pēc formas.