Kas ir apokrifi?

Gnostiskā tradīcija iekļāva Jaunās Derības apokrifus jeb gnostiskos evaņģēlijus savās ezotēriskajās mācībās un alegoriskajās interpretācijās. Galvenie Jaunās Derības apokrifi ir Toma evaņģēlijs, Marijas evaņģēlijs, patiesības evaņģēlijs, Filipa evaņģēlijs un Jūdas evaņģēlijs, kas tika atklāts vēl pagājušā gadsimta 1970. gados un rekonstruēts 2006. gadā.

Atsevišķas Jaunās Derības apokrifa atklāsmes, īpaši par Jēzus Kristus dabu, šķiet, ir pretrunā tradicionāli pieņemtajiem uzskatiem, kas izriet no Jaunās Derības mācībām, un tāpēc tie ir bijuši pretrunīgi. Piemēram, Filipa evaņģēlijā apgalvojums, ka Kristus mīlēja Mariju Magdalēnu “vairāk nekā mācekļi un mēdza viņu skūpstīt”, nozīmē, ka viņš un Marija Magdalēna bija romantiski saistīti – šī teorija ir atbalsojusies populārajā grāmatā un filma Da Vinči kods. Tāpat Toma evaņģēlijs šķiet pretējs vispārpieņemtajai kristiešu pārliecībai par miesas augšāmcelšanos, un Patiesības evaņģēlijs liek domāt, ka zināšanas, nevis grēku nožēla, ir ceļš uz pestīšanu.

2006. gadā Vatikāns nāca klajā ar publisku paziņojumu par Jūdas evaņģēlija provizorisko tulkojumu, ko tajā pašā gadā pabeidza Nacionālā ģeogrāfijas biedrība. Nesen rekonstruētais evaņģēlijs liek domāt, ka apustulis Jūda Iskariots nav nodevis Kristu, nododot viņu Jeruzalemes tempļa varas iestādēm un attiecīgi Poncijam Pilātam, bet patiesībā izpildīja tiešu Kristus lūgumu to darīt. Pāvests Benedikts XVI apgalvoja, ka Jūda izrādīja “atklātu Dieva mīlestības noraidīšanu” un “uzlūkoja Jēzu kā spēku un panākumus: viņa vienīgās patiesās intereses bija viņa spēkā un panākumos, mīlestība nebija saistīta. Viņš bija mantkārīgs cilvēks: nauda bija svarīgāka par saziņu ar Jēzu; nauda nāca Dieva un viņa mīlestības priekšā”.

Papildus dažiem Bībeles tekstiem par apokrifu tiek uzskatīta arī ievērojamu autoru literatūra, piemēram, Šekspīra apokrifi. Lai gan šī lugas grupa bieži tiek piedēvēta angļu dzejniekam un dramaturgam Viljamam Šekspīram, to patiesā autorība joprojām ir apšaubāma, jo tās tika izslēgtas no Šekspīra Pirmās lapas un šķietami atšķiras no Šekspīra stila. Lai gan daži domā, ka Šekspīrs varētu būt sarakstījis lugas sadarbībā ar kādu citu vai piedalījies to rediģēšanā, citi apgalvo, ka dzejoļus pilnībā sarakstījis nezināms autors. Anekdote par Džordžu Vašingtonu un ķiršu koku, kā stāsta amerikāņu iespiedējs un autors Pārsons Vīms, ir vēl viens apokrifās literatūras piemērs. Mūsdienās plaši tiek uzskatīts, ka šis stāsts ir izdomājums ar mērķi gūt finansiālu labumu vai vienkārši slavināt Vašingtonu.