Adverbiāli ir teikuma elementi, kas sniedz informāciju par darbības vārdu. Tiem var būt dažādas formas, un tos var atrast dažādās teikuma vietās. Vienkāršā adverbiālā piemērā, ja kāds saka: “Es rīt skrienu maratonu”, “rīt” ir apstākļa vārds, jo tas informē klausītāju, kad teikuma priekšmets skries maratonu.
Termins “adverbiāls” ir cieši saistīts ar terminu “apstākļa vārds”, taču tie divi ir nedaudz atšķirīgi. Apstākļa vārds ir adverbiāls, bet apstākļa vārdi ne vienmēr ir apstākļa vārdi. Frāzē “viņa skrēja ātri” “ātri” darbojas kā apstākļa vārds, kas sniedz informāciju par to, cik ātri viņa skrēja, un tas ir arī apstākļa vārds. Adverbiāliem ir dažādas garšas, un tie visi ir paredzēti, lai teikumam pievienotu informāciju, lai padarītu to skaidrāku vai mainītu tā nozīmi.
Varētu domāt par adverbiāliem kā teikuma daļām, kas sniedz atbildes uz klasisko žurnālistikas jautājumu: “kas, ko, kur, kad, kāpēc un/vai kā.” Dažos gadījumos apstākļa vārdi darbojas kā papildinājumi, sniedzot noderīgu, bet ne kritiski nepieciešamu informāciju, savukārt adverbiāls papildinājums teikumam pievieno svarīgu informāciju. Adverbiālos savienojumus var izmantot, lai sasaistītu teikumus, savukārt disjunkti teikuma sākumā sniedz informāciju par teikumu, kas seko, piemēram, “tomēr tiek pieņemts, ka eksperimenta dati ir pareizi”.
Apstākļa vārdu izvietojums teikumā var mainīties. Daži nāk pirms darbības vārda, daži nāk pēc tā, citi atrodas darbības vārda frāzes vidū un tā tālāk. Vienā teikumā var būt arī vairāki apstākļa vārdi. Infinitīvas frāzes, prievārdu frāzes un lietvārdu frāzes var darboties kā apstākļa vārdi. Var būt noderīgi zināt, kā noteikt apstākļa vārdu, jo apstākļa vārds var sniegt svarīgu informāciju par to, kas notiek teikumā vai frāzē.
Tādas tēmas kā teikuma elementi parasti tiek apskatītas ievada valodas stundās kā daļa no gramatikas apmācības, lai skolēni saprastu, kā tiek veidoti teikumi, un uzzinātu par dažādiem veidiem, kā var parādīt teikumu struktūru. Noteikumi par teikumu uzbūvi dažādās valodās atšķiras, un tas dažkārt var būt izaicinājums valodu apguvējiem. Piemēram, dažās valodās teikuma elementu uzrādīšanas secība nav īpaši svarīga, savukārt citās tā var būt izšķiroša teikuma nozīmei.