Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome ir Apvienoto Nāciju Organizācijas nodaļa, kas ir pilnvarota īstenot likumus, lai uzturētu mieru starp dalībvalstīm. Drošības padomes pirmā sēde notika 1946. gadā, un tajā laikā tajā bija pieci ievēlēti dalībnieki, kas pārstāvēja ASV, PSRS, Ķīnu, Franciju un Apvienoto Karalisti.
Lai gan Drošības padome ir tikusies daudzās dažādās valstīs, tā pašlaik atrodas Ņujorkā. Dalībniekiem ir jādzīvo tuvumā, lai pēc vajadzības tiktu izsaukti uz ārkārtas sesijām. Drošības padomes locekļi tiek uzskatīti par pastāvīgiem vai ievēlētiem. Tas attiecas nevis uz personām, bet gan uz faktiskajām iesaistītajām valstīm.
Drošības padomē jāiekļauj pastāvīgie locekļi no iepriekš minētajām valstīm. Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis ievēl pārējos pārstāvjus. Āfrikas valstis ievēl trīs locekļus, kuriem jāpārstāv Āfrikas, Dienvidamerikas un Āzijas valsts. Rietumeiropas valstis ievēl četrus biedrus no Rietumeiropas valstīm. Austrumeiropas pārstāvji izvēlējās vienu biedru. Arābu nācija izvēlas pārstāvi no arābu valsts.
Kad locekļi ir ievēlēti, viņu pilnvaru termiņš ir divi gadi. Drošības padome nosaka vadību, katru mēnesi mainot padomes prezidentūru. Rotācija notiek vārdu alfabētiskā secībā, tāpēc nevienam ievēlētajam vadītājam nevar pārmest aģitāciju par šo lomu.
Drošības padomes mērķis ir izstrādāt rezolūcijas, kuras dalībvalstīm jāievēro. Tas atšķiras no pilnās ANO ieteikumiem. ANO ir jāatbalsta un jāīsteno Drošības padomes rezolūcijas, vajadzības gadījumā nodrošinot ANO miera uzturēšanas spēkus.
Drošības padome var arī izvirzīt apsūdzības kara noziegumos apsūdzētajiem un tiesāt tos. Tai ir arī tiesības pasūtīt izmeklēšanu par jebkādām darbībām, kuras varētu uzskatīt par potenciāli bīstamām visu valstu drošībai vai mieram. Turklāt Drošības padome var lūgt dalībvalstu palīdzību tirdzniecības embargo sākšanā vai diplomātisko kanālu pārtraukšanā noteiktām valstīm, kuras pārkāpj ANO ieteikumus vai rezolūcijas.
Dažas valstis ir mēģinājušas iegūt pastāvīgu dalību Drošības padomē, taču tās nav varējušas iegūt. Jo īpaši Japāna ir konsekventi lobējusi, lai iegūtu pastāvīgu dalību, bet citas Āzijas valstis, īpaši Ķīna, ir bloķējušas viņu centienus. Arī Vācija ir cīnījusies par pastāvīgu iekļaušanu.
Šo valstu izslēgšana no pastāvīgās dalības galvenokārt ir balstīta uz to zaudētajām pozīcijām Otrajā pasaules karā. Lai gan kopš tā laika abas valstis ir guvušas milzīgus panākumus, pastāv ilgstoša diskriminācija attiecībā uz to spēju kļūt par pastāvīgām dalībvalstīm. Gan Japāna, gan Vācija apgalvo, ka tām ir iedzimtas tiesības būt Drošības padomē pastāvīgā statusā, jo tās abas ir milzīgs finansiālais ieguldījums ANO darbībā.