Ārpolitika nosaka, kā valsts rīkosies attiecībā pret citām valstīm politiski, sociāli, ekonomiski un militāri, un nedaudz mazākā mērā – kā tā izturēsies pret nevalstiskajiem dalībniekiem. Ārpolitiku var saukt arī par starptautisko attiecību politiku vai vienkārši diplomātiju. Šķiet, ka ārpolitika kaut kādā veidā ir pastāvējusi kopš cilvēces pirmsākumiem Āfrikas līdzenumos, kad lielas ciltis, iespējams, laiku pa laikam mijiedarbojās, neiesaistoties visaptverošā karā. Mūsdienās ārpolitiku pārvalda ārlietu ministri, vēstnieki un/vai valsts sekretārs (ASV).
Lai gan ārpolitika vienmēr ir bijusi svarīga, tā ir īpaši aktuāla mūsdienās, kad gaisa satiksme padara pasauli mazāku un vairāk savstarpēji savienotu, bet spēcīgi ieroči padara diplomātiskā sabrukuma risku vēl šausmīgāku. Daudzi šīs jomas domātāji mūsdienu ārpolitikas un valsts mākslinieciskās darbības ģenēzi izmanto kardinālam Rišeljē, 17. gadsimta sākuma Francijas valstsvīram. Rišeljē kļuva slavens ar Francijas varas nostiprināšanu, padarot Franciju par vienu no pirmajām lielvalstīm un ķildojoties ar Hābsburgu dinastiju, kas valdīja gan Austrijā, gan Spānijā. Viņš lika nojaukt visas mazākās muižniecības un feodāļu pilis, izraisot Francijas honorāru, kas kļuva spēcīgāks nekā jebkad agrāk.
400 gadus kopš Rišeljē iezīmēja intensīva ārpolitiska mijiedarbība un sarunas starp pasaules spēcīgākajām valstīm, īpaši tām Eiropā, kur pasaules vara bija centralizēta līdz 20. gadsimta vidum, kad tādas valstis kā Amerika un Ķīna nonāca savās rokās. Nozīmīgs pavērsiens ārpolitikā un starptautiskajās attiecībās notika 1919. gadā, kad ar Versaļas līgumu beidzās Pirmais pasaules karš (kas saniknoja vāciešus, lai viņi sāktu Otro pasaules karu), un tika nodibināta Tautu līga. Nāciju līga bija pirmā patiesā starptautiskā valstu organizācija, un tā bija mūsdienu Apvienoto Nāciju Organizācijas priekštece.
Mūsdienās daudzas oficiālas deklarācijas un ārpolitikas darbības tiek virzītas caur Apvienoto Nāciju Organizāciju, kas vairāk kalpo kā starptautisks forums, nevis kā kāda vienota politiska struktūra. Ārpolitikā ir daudz domātāju, kas vai nu atbalsta Apvienoto Nāciju Organizāciju, nosaucot to par soli uz vienotāku un civilizētāku pasauli, vai arī noraida to, nosaucot to par bezjēdzīgu šarādi. Apvienoto Nāciju Organizācijas vissvarīgākā institūcija ir Drošības padome, kas sastāv no ASV, Apvienotās Karalistes, Krievijas, Ķīnas un Francijas valstīm. Citas valstis kritizēja šo sastāvu, jo tas tikai pārstāv Otrā pasaules kara uzvarētājus un īsti neatspoguļo starptautisko gribu. Tomēr ANO Drošības padomei tiek pievērsta ievērojama uzmanība un prese, un, lai gan tās ietekme uz pasaules notikumiem nav neierobežota, tā noteikti ir spēcīga.