Astoņu banda ir segvārds, ko izmanto, lai apzīmētu astoņu Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Kongresa locekļu grupu. Tajā ir četri locekļi no Senāta un četri locekļi no Pārstāvju palātas. Saskaņā ar 1947. gada Nacionālās drošības likumu šīs astoņas personas ir minimālais cilvēku skaits, kurām ir jāpaziņo par visām izlūkošanas darbībām, ko veicis ASV prezidents un valdības izpildvara. Astoņu bandas brīdināšana kalpo kā alternatīva visas Kongresa izlūkošanas komitejas instruktāžai, vienlaikus ievērojot visus nacionālās drošības likumus.
Pirms 1947. gada ASV prezidentam bija liela vara izlūkošanas programmu ierosināšanā vai cilvēku izspiegošanā gan iekšzemē, gan ārvalstīs. Lai novērstu varas ļaunprātīgu izmantošanu un saglabātu tiesības uz privātumu, Kongress pieņēma 1947. gada Nacionālās drošības likumu. Saskaņā ar šo likumu prezidentam jāinformē Kongresa izlūkošanas komitejas par visām izlūkošanas vai spiegošanas operācijām. Tomēr likums paredz izņēmumu ārkārtējos apstākļos un ļauj prezidentam informēt tikai astoņus konkrētus Kongresa locekļus, nevis visu komiteju. Situācijās, kad slepenība ir ārkārtīgi svarīga, prezidents var izvēlēties informēt tikai Astoņu bandu, kurai nav atļauts dalīties ar šo informāciju ar kādu citu.
Astoņu bandas dalībnieki var mainīties ar katrām vēlēšanām, taču šo grupu vienmēr veido personas, kuras ieņem tās pašas astoņas pozīcijas. Tajos ietilpst Pārstāvju palātas un Senāta vairākuma un mazākuma vadītāji, kā arī Pārstāvju palātas un Senāta komiteju vadītāji un izlūkošanas komiteju locekļi. Tas nodrošina, ka grupā ir abu lielāko politisko partiju locekļi, kā arī deputāti no abām likumdošanas nozares palātām.
Informējot Gang of Eight par izlūkošanas darbībām, prezidents spēj izpildīt juridiskās ziņošanas prasības, vienlaikus baudot lielu varu pār spiegošanu un informācijas vākšanu. Tā kā par slepenām operācijām ir informēts mazāk cilvēku, prezidents var efektīvāk veikt izlūkošanas darbības, samazinot noplūdes vai iejaukšanās risku. Tikai nelielas grupas informēšana palīdz arī racionalizēt darbības un ļaut atsevišķiem procesiem noritēt efektīvāk.
Nacionālās drošības likums precīzi nenosaka, kādas situācijas tiek uzskatītas par pietiekami ekstrēmām, lai būtu vērts informēt tikai Astoņu bandu. Tas ir izraisījis lielas diskusijas par varas ļaunprātīgu izmantošanu un bažām par privātumu. Diskusijas par šo tēmu ASV ir dramatiski palielinājušās kopš 11. gada 2001. septembra, kad teroristi uzbruka vairākiem galvenajiem mērķiem ASV un tika zaudētas daudzas dzīvības. Ziņu ziņojumi par spīdzināšanas izmantošanu pratināšanas laikā un citiem apšaubāmiem paņēmieniem ir likuši daudziem iebilst, ka ir nepieciešama lielāka uzraudzība un ka ar Astoņu bandas informēšanu nepietiek.