Attīstības diskurss ir diezgan specifisks komunikācijas aspekts, kas attiecas uz valstu un sabiedrību progresu, kā tas tiek aprakstīts un saistīts ar sarunu palīdzību. Citiem vārdiem sakot, šī disciplīna attiecas uz veidu, kā cilvēki runā par attīstību kādā līmenī, parasti politiskā vai socioloģiskā veidā. Kā vispārīgs apgalvojums, attīstības diskurss attiecas uz komunikācijas procesu, kas notiek, kad divi vai vairāki cilvēki runā par valsts vai reģiona progresu. Tomēr šis termins bieži tiek lietots, lai konkrētāk apzīmētu valodu un terminoloģiju, ko izmanto, lai apspriestu šīs lietas, un to, kā šī komunikācija var būt vai var nebūt efektīva.
Ir daži dažādi veidi, kā pieiet šāda veida diskursam, lai gan to bieži izmanto, lai analizētu un apsvērtu meta-komunikācijas formas. Terminu “meta” bieži lieto, lai apzīmētu procesu, kas kaut kādā veidā novērtē vai atsaucas uz sevi. Tas nozīmē, ka “meta-saziņa” faktiski ir “komunikācija par komunikāciju” jeb valoda, ko izmanto, lai analizētu, kā cilvēki apspriež idejas un sarunājas viens ar otru. Attīstības diskurss īpaši attiecas uz terminoloģiju, kas saistīta ar sarunām par to, kā reģioni vai valstis attīstās un rīkojas, lai sasniegtu lielākus panākumus un produktivitāti.
Politiķi bieži iesaistās attīstības diskursā gan par iekšpolitiski svarīgiem jautājumiem, gan globālām problēmām vai uzvarām, kas var rasties. Piemēram, valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) analīze un diskusija starp politisko līderu vai finanšu plānotājiem bieži tiek izmantota kā saziņas metode par šīs valsts progresu vai izaugsmi. Šāda veida sarunas ir attīstības diskursa veids, jo šīs personas sazinās par izmaiņām, kas notiek, lai norādītu, cik labi reģions virzās uz priekšu. Tomēr, līdzīgi kā citi diskursa veidi, tas var ietvert nepatiesu vai maldinošu informāciju, un politiķi dažkārt pieiet sarunai vai debatēm ar noteiktu darba kārtību.
Viens no svarīgākajiem šāda veida diskursa elementiem no zinātniskā viedokļa ir veids, kādā tiek lietota noteikta terminoloģija un valoda. Tādi izteicieni kā “trausla valsts” un “laba pārvaldība” bieži tiek izdomāti un izmantoti kā veids, kā neveiksmes vai progresu var apspriest valodā, kas uzreiz neizsaka nozīmi. Tas ļauj cilvēkiem vieglāk iesaistīties attīstības diskursā tādā veidā, kas pauž noteiktu perspektīvu, bet nenodod dziļāku nozīmi. Politikas analītiķi un zinātnieki bieži dekonstruē šāda veida lingo vai terminoloģiju, lai noteiktu frāzes patieso nozīmi un ļautu citiem labāk saprast teikto.