Banku savstarpējā pārdošana ir stratēģija, kas ļauj iestādei piedāvāt saviem klientiem plašāku bankas pakalpojumu un produktu klāstu. Vispārējā ideja ir tāda, ka, ja klients ierodas bankā, lai saņemtu vienu pakalpojumu, tad, pateicoties šīm iepriekš pastāvošajām attiecībām, tiek izveidota iespēja nākotnē apmierināt arī citas vajadzības. Ja banku savstarpējā pārdošana ir vislabākā, bankai ir jāpieliek mazāk pūļu, lai pārdotu šos papildu pakalpojumus, pateicoties izveidotajām attiecībām ar esošajiem klientiem. Klienti gūst labumu, jo viņi var iegūt nepieciešamo no partnera, kuru viņi jau pazīst un kuriem uzticas.
Viens no tipiskākajiem banku savstarpējās pārdošanas piemēriem ir tāds, ka klients ar čeku vai krājkontu izvēlas vērsties bankā, lai saņemtu citu vēlamu finanšu pakalpojumu. Piemēram, tā vietā, lai izmantotu dīlera finansējumu jaunas automašīnas iegādei, klients var vērsties bankā par auto kredīta noformēšanu. Labākajos apstākļos banka spēj pielāgoties klientam un piedāvā procentu likmi, kas ir augstāka par dīlera finansējuma likmi. Klients gūst labumu no finansējuma nodrošināšanas ar zemākām personīgajām izmaksām, savukārt banka gūst labumu no šī klienta papildu biznesa.
Banku savstarpējās pārdošanas rezultātā var iegūt arī citus finanšu pakalpojumus. Klienti var vērsties pēc bankas palīdzības, veidojot krājkontus bērniem, izveidojot trasta kontus vai pat nodrošinot bankas paspārnē piedāvāto kredītkarti. Papildpakalpojumi, piemēram, elektroniskie līdzekļu pārskaitījumi, akreditīvi un virkne citu iespēju, arī bieži tiek attiecināti uz klientiem, kuriem jau ir attiecības ar banku. Katrā scenārijā darbības pamatā ir pozitīvās attiecības, kas jau pastāv starp klientu un banku, un abu pušu vēlme paplašināt šo attiecību darbības jomu.
Bankas savstarpēja pārdošana ir jāveic saskaņā ar visiem tirdzniecības un pārdošanas noteikumiem, kas attiecas uz jurisdikciju, kurā atrodas banka. Šo noteikumu ievērošana nāk par labu gan klientam, gan bankai, jo katras puses tiesības un pienākumi ir skaidri definēti un ar šiem noteikumiem tiek aizsargātas abu pušu intereses. Praktiski tas nozīmē, ka bankas nevar izmantot pārdošanas taktiku, lai motivētu patērētājus izmantot pakalpojumus, kas nav piemēroti viņu pašreizējiem finansiālajiem apstākļiem, un bankām nav pienākuma sniegt noteiktus pakalpojumus klientiem, kuri rada nepieņemami lielu risku.