Gaidījumu hipotēze ir teorija par to, kā tirgi nosaka ilgtermiņa procentu likmes aktīviem, kuru pamatā ir parāds. Teorija vienkārši ir tāda, ka likmes nosaka īstermiņa cerības plus fiksēta papildu summa, kas atspoguļo raksturīgo paaugstināto risku ilgtermiņā. Lielākā daļa cerību hipotēzes pārbaužu to neapliecina, taču tās iemesli tiek apstrīdēti.
Šī hipotēze aptver procentu likmes, kuras var aplūkot no diviem aspektiem. Tās ir procentu likmes, ko investori saņems, pērkot aktīvu. Savukārt tās ir arī procentu likmes, kas ir jāmaksā sākotnējam aktīva emitentam, piemēram, korporācijai vai valdībai, lai šādā veidā aizņemtos.
Vairumā gadījumu gaidu hipotēze ir ne tik daudz prognozēšanas rīks, bet gan veids, kā pateikt, kādai vajadzētu būt zināmajām likmēm. Parasti jau ir zināmas gan īstermiņa, gan ilgtermiņa likmes konkrētam aktīvam vai viena un tā paša aktīva dažādām formām, piemēram, 1 gada obligācijai un 3 gadu obligācijai. Tas nozīmē, ka mēs varam uzreiz pateikt, vai cerību hipotēze ir pareiza.
Precīza formula, ko izmanto cerību hipotēzē, katrā gadījumā atšķiras. Pastāv konsekvents princips, proti, īstermiņa un ilgtermiņa likmes mainīsies noteiktā līmenī. Loģika ir tāda, ka visi faktori, kas ietekmē īstermiņa likmi, attiecas uz ilgtermiņa likmi, bet ilgtermiņa likme ietver arī “prēmiju”, lai segtu nenoteiktību, piemēram, ilgāku laika posmu, kurā emitents var nepildīt saistības.
Kā liecina daudzi pētījumi, cerību hipotēzi neapstiprina realitāte, tās galvenā funkcija ir kā ekonomiskās mīklas sākumpunkts. Ekonomisti uzskata, ka izdomājot, kāpēc hipotēze nav apstiprināta, var palīdzēt izskaidrot vairāk par to, kā tirgi patiešām darbojas. Viena no teorijām ir tāda, ka, lai gan cerību hipotēzes pamatnostādnes ir spēkā, “piemaksa” nav konsekventa un tā vietā mainās laika gaitā, iespējams, ar dažādu ātrumu. Vēl viena teorija ir tāda, ka hipotēze maldīgi pieņem, ka ir iespējams precīzi prognozēt īstermiņa likmes, lai gan patiesībā ir pārāk daudz mainīgu faktoru, lai to izdarītu.
Ir daži pētījumi, kas liecina, ka hipotēze izrādās precīzāka, palielinoties ilgtermiņa likmju periodam. No pirmā acu uzmetiena tas var šķist pretrunā, jo ir lielākas variācijas iespējas. Praksē var gadīties, ka ilgāks laika periods dod vairāk laika tirgus nepilnību novēršanai un investoriem papildu informācijas iegūšanai, kas nozīmē, ka pieprasījums un piedāvājums izlīdzinās, veidojot prognozējamāku procentu likmi.
SmartAsset.