Stingrās tiesības ir termins, ko lieto, lai aprakstītu noteikta veida pamata juridisko autoritāti, jo īpaši starptautiskajās tiesībās. To vislabāk var saprast salīdzinājumā ar tā ekvivalentu, ieteikuma likumu. Saistoši un izpildāmi juridiski dokumenti, piemēram, parakstīti starptautiski līgumi un ANO rezolūcijas, ir stingri tiesību akti. Nesaistošās deklarācijas un pamatnostādnes, kas vienkārši nosaka vispārīgu filozofiju un nav izpildāmas, izņemot vispārējā viedokļa tiesā, ir ieteikuma tiesību normas.
Starptautiskās tiesības ir unikāls juridiskais forums. Starp suverēnām valstīm nav tādas pārvaldes institūcijas, kas kā pašsaprotamu lietu varētu pieprasīt atbilstību noteiktam zemes likumam. Nācijām savā starpā ir jāvienojas par likumu, ko tās ievēros savstarpējās attiecībās. Šos nolīgumus, ko bieži sauc par traktātiem vai rezolūcijām, apspriež un paraksta atbilstošas politiskās iestādes, un tie kļūst par starptautisko tiesību instrumentiem. Starptautiskā sabiedrība ir izveidojusi sprieduma institūcijas, piemēram, ANO un Pasaules tiesu, kuru uzdevums ir nodrošināt, lai valstis ievērotu savus starptautiskos līgumus, pretējā gadījumā pastāv risks, ka pārējā pasaule tiks izstumta.
Pasaules valstis izšķir parakstītus traktātus un labas gribas žestus. Parakstīts līgums ir stingrs likums. Tā pārdzīvos valsts mainīgās politiskās administrācijas, līdz valsts izstāsies no līguma. Izpildāmība ir saistoša stingra tiesību instrumenta galvenā iezīme, jo tajā tiks precizēti sodi, kas jānovērtē, ja puse atsakās no savām saistībām. Solidaritātes apliecinājumi un labas gribas žesti pauž valsts filozofiju, taču nekas neliedz valstij iet citā virzienā, ja mainās politiskās vēsmas.
Iespējams, ka labākais piemērs stingrā un ieteikuma tiesību dihotomijai darbībā ir starptautiskās tiesības, kas regulē Eiropas Savienību. Dalībvalstīm kā suverēnu valstu kopienai ir rūpīgi jādefinē savas oficiālās saistības. Taču savienības veicinātajā sadarbības vidē ir attīstījušies nesaistošu tiesību uzvedības noteikumi un vispārējie principi, kas liecina par paaugstinātu draudzīgumu starp valstīm. Daži zinātnieki šo notikumu skatās mānīgi, jo nesaistošajiem tiesību aktiem trūkst svarīgo stingro tiesību iezīmju, piemēram, uzņemtās saistības, izpildāmība, vienveidība un spēja izlemt jautājumu tiesā. Daži uzskata, ka vislabāk ir saglabāt valsts pienākumus tikai ar stingriem tiesību aktiem, ko valsts ir oficiāli ratificējusi.