Frāze “dzīvā konstitūcija” attiecas uz jēdzienu, ko Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijas veidotāji ir uzrakstījuši dokumentu pietiekami skaidri un vispārīgi, lai tiesneši varētu pārdomāt un ņemt vērā izmaiņas pašreizējā sabiedrībā, vienlaikus ievērojot izstrādātāju pamatnodomus. Lielākā daļa tiesnešu piekrīt, ka Konstitūcijas rakstītāji apdomīgi izvēlējās šo dokumentu rakstīt vispārīgi, lai mūsdienu tiesneši joprojām varētu piemērot tā priekšrakstus pasaulei, kurā likumi, attieksme un apstākļi mainās secīgu paaudžu garumā. Dzīvas konstitūcijas koncepciju 1920. gadā pirmo reizi izvirzīja tiesnesis Olivers Vendels Holmss savā atzinumā par lietu Misūri štatā pret Holandi. Otrs un pretrunīgāks skatījums uz dzīvo konstitūciju apgalvo, ka tad, ja valdības ievēlētie likumdošanas un administratīvie aģenti nespēj labot kļūdu vai atrisināt kādu konkrētu sociālo problēmu, tad tiesas var rīkoties, lai situāciju labotu, izmantojot tiesas procesu. pārskats. Šī prakse ļauj tiesnešiem likumā noteiktās interpretācijas procesā ieviest savu pieredzi un viedokļus.
Dzīvas Satversmes piekritēji apgalvo, ka Satversmes veidotāji nav paredzējuši noteiktu dokumenta interpretācijas kārtību. Viņi uzskata, ka vadlīniju neesamība liecina par to, ka konstitucionālo tiesību piemērošanā izstrādātāji vēlējās pieļaut ievērojamu rīcības brīvību. Dzīvās Satversmes piekritēji arī norāda, ka, ja tiesneši Satversmi uzskatītu par stingri neelastīgu, tad tautai to nāktos nepārtraukti grozīt vai vispār ignorēt kā mūsdienu dzīvei neatbilstošu. Satversme drīzāk būtu jāuzskata par ideju konceptuālu pamatu, uz kura sabiedrība var izveidot savu valdību, taču tā nav jāuztver kā noteikta direktīva.
Dzīvas Konstitūcijas konstitucionālās interpretācijas ietvara pretinieki norāda, ka izstrādātāji nav nodrošinājuši metodi, kā Konstitūciju pielāgot mūsdienu sabiedrības uzskatiem. Viņi apgalvo, ka izstrādātāji bija iecerējuši, lai izmaiņas likumā notiktu divu pārējo ievēlēto valdības atzaru darbības rezultātā. Tiesu iestādes uzdevums ir vienkārši precizēt un piemērot likumus tādus, kādi tie ir, ja vien šie likumi nepārprotami pārkāpj konstitūciju. Ja likums nav pretrunā konstitūcijai, vienkārši dažiem tas ir nepopulārs, tiesu vara nevar iejaukties bez konstitūcijas grozījumiem. Pretējā gadījumā tiktu pārkāpts izstrādātāju nolūks, ka valdības atzariem ir atsevišķas noteiktas pilnvaras.