Mūža īpašums ir ierobežota īpašuma forma, kurā tiek sadalīta interese par īpašumu. Persona, kurai ir mūža īpašums, ir tiesīga savas dzīves laikā izmantot īpašumu pilnā apmērā, bet tai nav tiesību nāves gadījumā mantu piešķirt.
Vienkāršākā īpašuma forma ir maksa vienkārša absolūta. Maksa vienkārša absolūta nozīmē, ka īpašniekam ir 100 procentu nedalīta interese par īpašumu. Viņš var to izmantot, pārdot vai nodot, un atstāt to kādam citam savā testamentā.
Tomēr ar dzīvības īpašumu personai, kurai pieder mūža īpašums, ir tikai daļēja interese par īpašumu. Šīs intereses ļauj viņam izmantot īpašumu jebkādā veidā, ko viņš uzskata par piemērotu, visu mūžu. Mūža īpašuma īpašnieks tiek saukts arī par mūža īrnieku, un viņam ir pilnas īpašumtiesību priekšrocības, kamēr viņš ir dzīvs.
Kā pilntiesīgs īpašnieks mūža īrnieks var īrēt īpašumu, lai gūtu no tā ienākumus. Viņš var dzīvot īpašumā vai būvēt un uzlabot to. Viņš var arī pārdot īpašumu, ja viņš to vēlas, ikvienam, kuru viņš izvēlas.
Tomēr mūža mantojuma termiņš tiek mērīts pēc tās personas mūža, kurai tika piešķirti sākotnējie procenti. Citiem vārdiem sakot, termina mērīšanai tiek izmantots tikai mūža īrnieka mūžs. Tā ir arī tad, ja viņš īpašumu izīrē citai personai vai izsaka savu interesi par īpašumu kādam citam.
Tas, ka mūža īrnieka intereses beidzas līdz ar viņa nāvi, nozīmē, ka, pārdodot īpašumu kādam citam, viņu intereses beidzas uzreiz pēc mūža īrnieka nāves. Veidojot mūža īpašumu, dokumentos ir jānorāda, kam īpašums pāries mūža īrnieka nāves gadījumā. Šo personu, kurai ir interese par īpašumu tūlīt pēc mūža īrnieka nāves, sauc par atlikušo personu.
Kad mūža īrnieks nomirst, pārējā īrnieka interese par īpašumu nekavējoties kļūst aktīva. Tas ir taisnība pat tad, ja mūža īrnieks ir mēģinājis īpašumu nodot kādam citam vai ir to pārdevis. Mūža īrnieks nevar piešķirt lielāku procentu, nekā viņam pašam ir par īpašumu, tāpēc jebkurš mūža īrnieka mēģinājums novēlēt mantu mantiniekam ir nederīgs.