Edvins Habls (1889-1953) bija celmlaužs amerikāņu astronoms, kurš bija atbildīgs par vairākiem ārkārtīgi svarīgiem zinātnes sasniegumiem 20. gadsimta sākumā un vidū. Habls apmeklēja Čikāgas Universitāti un Oksfordas Universitāti, studējot matemātiku, astronomiju, filozofiju un spāņu valodu. Līdz viņa nāvei 1953. gadā viņš tika plaši uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem astronomiem. Viņa vārdā nosaukts Habla kosmiskais teleskops, visproduktīvākais kosmosa teleskops vēsturē. Habla likums, kas nosaka, ka, jo tālāk atrodas galaktika, jo lielāka tai būs sarkanā nobīde, tiek mācīta astronomijas nodarbībās visā pasaulē.
Neilgi pēc doktora grāda iegūšanas 1917. gadā Habls devās strādāt Vilsona kalna observatorijā netālu no Pasadenas Kalifornijā, kur palika līdz mūža galam. 1919. gadā, tieši ap Habla ierašanās brīdi, tika pabeigts 100 collu Hukera teleskops, kas tolaik bija lielākais pasaulē. Tajā laikā tika uzskatīts, ka Piena Ceļa galaktika pārstāv visu Visumu, un vāji objekti, piemēram, Andromedas galaktika, bija tikai miglāji, kas pēc izmēra bija līdzīgi mūsu Saules sistēmai galaktikā.
Lielais Habla atklājums, kas balstīts uz novērojumiem no 1922. līdz 1923. gadam un tika paziņots 1. gada 1925. janvārī, bija tāds, ka šie “miglāji” patiesībā bija savas galaktikas, kas atrodas ārkārtīgi tālu no Piena Ceļa galaktikas. Tas tika noteikts, miglājos atrodot mainīgas zvaigznes un izmantojot tās attāluma aprēķināšanai. Izrādījās, ka Andromedas miglājs patiesībā bija cita galaktika, kas atrodas pāris miljonu gaismas gadu attālumā. Par to bija aizdomas jau vairākus gadus, daļēji pateicoties supernovu novērojumiem Andromedā, kas visi bija raksturīgi vājāki nekā iepriekš novērotās supernovas mūsu galaktikā. Habla darba rezultāts bija tāds, ka astronomijas kopiena un visa cilvēce saprata, ka Visums ir daudz lielāks, nekā tika uzskatīts iepriekš.
Habla otrais lielais “atklājums” patiesībā nav viņa paša atklājums, lai gan viņam par to bieži tiek nepareizi piedēvēts. 1929. gadā kopā ar Miltonu Humasonu Habls izmērīja 46 galaktiku attālumus un sarkanās nobīdes, nosakot empīrisku korelāciju starp šo objektu attālumu un to sarkanajām nobīdēm. Kosmologi to interpretēja tādējādi, ka Visums izplešas uz āru visos virzienos un ka sarkanā nobīde ir Doplera efekts, kurā gaisma no attālām galaktikām tika izstiepta, paplašinoties starptelpai. Jo tālāk viena no otras atrodas galaktikas, jo ātrāk tās atšķīrās un jo sarkanāka bija gaisma. Tas nozīmēja, ka kādā brīdī tālā pagātnē, aptuveni pirms 14 miljardiem gadu, Visums sākās kā ārkārtēja blīvuma un temperatūras punkts. To sauca par Lielā sprādziena teoriju, un šodien to pieņem lielākā daļa fiziķu. Lielā sprādziena teoriju pirmo reizi ierosināja Aleksandrs Frīdmans 1922. gadā, un Habla novērojumi 1920. gadu beigās sniedza pirmo novērojumu atbalstu teorijai.
Aptuveni savas karjeras vēlākajā daļā Habls pavadīja ievērojamu laiku un pūles, cenšoties panākt, lai astronomija tiktu atzīta par fizikas kategoriju, nevis savu zinātni. Galvenais mērķis bija panākt, lai astronomi varētu pretendēt uz Nobela prēmiju fizikā. Ilgu laiku šī kampaņa bija neveiksmīga, taču galu galā Nobela prēmijas komiteja padevās, un šodien pietiekami nozīmīgs astronomiskais atklājums var pretendēt uz Nobela prēmiju.