Eiropas Centrālā banka ir lielākā banku grupa, kas atbild par Eiropas valūtas vienības jeb eiro monetāro politiku. Eiropas Centrālajai bankai, kas dibināta 1998. gadā, ir daudz funkciju, taču tās galvenais uzdevums ir uzturēt cenu stabilitāti dalībvalstu valūtā. 2010. gadā Eiropas Centrālajā bankā ir 16 dalībvalstis, kas paļaujas uz tās politiku.
Tagad viena no lielākajām banku sistēmām mūsdienu pasaulē, ECB izauga no iepriekšējām iestādēm, piemēram, Eiropas Naudas institūta un agrākā Eiropas Monetārā kooperatīvā fonda. ECB radās Mastrihtas līguma, saukta arī par Eiropas Savienības līgumu, rezultāts, kas pavēra ceļu Eiropas Savienības izveidei un vienotas valūtas ieviešanai dalībvalstīm. Teritorija, kurā valda ECB politika, kopā tiek saukta par eirozonu.
Atšķirībā no citām centrālajām bankām, kurām ir vairāki vienādi uzdevumi, Eiropas Centrālā banka īpaši izceļ vienu mērķi, kas ir jātur augstāk par visiem citiem: cenu stabilitātes radīšanu un uzturēšanu. Līdzekļi šī mērķa sasniegšanai ir dažādi, taču tos raksturo zems inflācijas līmenis un augsts nodarbinātības līmenis. Citi galvenie ECB uzdevumi ir ārvalstu valūtas politika, dalībvalstu rezervju pārvaldība, monetārās politikas veidošana un īstenošana, kā arī maksājumu sistēmu pārraudzība.
Eiropas Centrālās bankas rīcībā ir daudz instrumentu, lai palīdzētu sasniegt tās galvenos mērķus. Tā ir vienīgā organizācija, kas var izdot banknotes, līdzīgi kā ASV Federālo rezervju sistēma. Turklāt tā var cieši sadarboties ar citām Eiropas banku organizācijām gan dalībvalstīs, gan ārpus tām, lai veicinātu reģionālo stabilitāti un racionalizētu operācijas starp valstīm. Tajā ir arī liela sadaļa, kas veltīta finanšu statistikas vākšanai un analīzei, kas var palīdzēt ietekmēt un vadīt politiku.
Lēmumus pieņem Padome, kurā ir seši izpildvaras locekļi, kā arī katras dalībvalsts centrālās bankas vadītāji. Valdes locekļi ir prezidents, viceprezidents un četri citi locekļi. Tradicionāli valdes sastāvs ir pēc iespējas starptautiskāks, lai izvairītos no favorītisma uztveres. Visa padome tiekas Frankfurtē, Vācijā divas reizes mēnesī, lai apspriestu politiku un pārskatītu finanšu attīstību.
ECB nav bez pretrunām. Pārvaldot ļoti dažādas valstis ar strīdīgu vēsturi, ir grūti, ja ne neiespējami, iepriecināt visus. Diskusijas par ECB politiku ir kopīgs politisks temats gan dalībvalstīs, gan trešās valstīs. Atbalsts organizācijai ir neviennozīmīgs, un daži uzskata, ka tā ir paveikusi svarīgu darbu Eiropas valūtas un monetārās politikas stabilizācijā, savukārt nelabvēļi turpina atbalstīt nacionālistisku politiku.