Estētiskā distance ir literārs termins, kas raksturo auditorijas emocionālo iesaistīšanos stāstā. Tas var attiekties uz stāstiem jebkuros plašsaziņas līdzekļos, tostarp romānos, skatuves lugās, filmās, komiksos un pat videospēlēs ar spēcīgu stāstījuma saturu. Eksperti stāstnieki var palielināt auditorijas iesaistīšanos stāstā, izmantojot dažādus paņēmienus, kas liks viņiem identificēt varoņus vai just viņiem līdzi. Izpratne par šīm metodēm ir svarīga ikvienam, kurš tiecas pēc veiksmīgas stāstīšanas. Daži rakstnieki apzināti palielinās estētisko attālumu starp auditoriju un varoņiem, lai koncentrētu auditorijas uzmanību uz citiem stāsta aspektiem.
Dramatiskās struktūras psiholoģija un paņēmieni ir pētīti gadsimtiem ilgi. Jau sākumā tika novērots, ka auditorija emocionāli vairāk iesaistīsies stāstā, ja ir vismaz viens varonis, ar kuru viņi var identificēties. Kad auditorija stingri identificējas ar kādu varoni vai varoņiem, viņi piedzīvo stāsta emocionālo kāpumu un kritumu tā, it kā viņi paši to izdzīvotu. Tas tiek uzskatīts par tuvu estētisku attālumu. Daudzu veidu stāstiem tas ir ideāls, un rakstnieki tērēs ievērojamu enerģiju un laiku, lai radītu šo efektu.
Ir daudz paņēmienu, kā samazināt estētisko attālumu starp auditoriju un konkrēto varoni. Viens veids ir panākt, lai varonis nāk no vides, kas dabiski izraisa līdzjūtību, piemēram, nabadzība vai zaudējumi; piemēram, padarot tēlu par bāreni. Personu ar aspektiem, kas ir kopīgi lielai noteiktas populācijas daļai, sauc par “ikvienu cilvēku”. Pirmās personas stāstījums ir arī efektīvs līdzeklis, lai stāstā iesaistītu auditoriju. Tas rada tūlītēju sajūtu auditorijai, ļaujot viņiem izjust stāsta notikumus tāpat kā to dara skatu punkta varonis.
Viss, kas atgādina auditorijai, ka stāsts nav īsts, tiek uzskatīts par estētiskās distances pārkāpumu. Parasti tas notiek netīšām, jo rodas tādas problēmas kā nereāls dialogs romānā vai mazbudžeta specefekti filmā. Spēja izstāstīt aizraujošu stāstu jebkuros apstākļos ir laba stāstnieka zīme. Daudzi veiksmīgi filmu veidotāji vispirms pamanīja, jo spēja piesaistīt auditoriju un aizvērt estētisko attālumu, neskatoties uz to, ka strādāja ar zemu budžetu. Tomēr dažreiz stāstniekam ir apzināts iemesls estētiskās distances palielināšanai.
Slavenais vācu dramaturgs Bertolts Brehts bija aizsācējs procesam, ko viņš sauca par verfremdungseffekt jeb distancēšanas efektu. Piemēram, aktieri var uzrunāt auditoriju tieši, raksturā, tāpēc skatītāji vairs nevarētu pildīt objektīva novērotāja lomu. Brehts uzskatīja, ka šis efekts ļaus auditorijai analizēt to, ko viņi redz, nevis “pazust” stāstā, kā to domāja lielākā daļa rakstnieku. Viņš cerēja, ka tas atklās sociālās problēmas, kas ir viņa stāsta pamatā, un, iespējams, motivēs auditoriju meklēt reālus risinājumus. Mūsdienās efekts, ko var radīt tēls, kas uzrunā skatītājus, filmās, TV un teātra izrādēs ir pazīstams kā “ceturtās sienas pārraušana”.