“Eye candy” ir viens no daudziem idiotiskiem izteicieniem angļu valodā, ko izmanto, lai apzīmētu vizuāli pievilcīgu personu vai objektu. Visbiežāk šo terminu lieto, lai aprakstītu kaut ko tādu, kas ar savu pievilcību gan piesaista, gan notur novērotāja uzmanību; acu saldumi bieži tiek aplūkoti ātrāk un ilgāk nekā vairums salīdzinoši pievilcīgu objektu. Lai gan šis termins parasti tiek domāts kā kompliments, daudzi cilvēki šo idiomu lieto arī kā apvainojumu vizuāli patīkamiem objektiem, kuriem ir maz vai nav nekādas nozīmes.
Jēdziens “acu saldums” tiek uzskatīts par daļu no mūsdienu slenga, lai gan tā izcelsme ir apšaubāma. Lai gan daži avoti atsaucas uz pirmo izteiciena lietošanas gadījumu 1984. gadā, citi apgalvo, ka sākotnējais lietojums notika 1978. gadā. Citi uzskata, ka tas bija maz lietots termina “deguna konfektes” atvasinājums, kas attiecās uz kokaīnu un pirmo reizi tika reģistrēts pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi. Neatkarīgi no izcelsmes “eye candy” lietojums nepārtraukti pieauga no 1930. gadiem līdz 1980. gadu sākumam, galu galā kļūstot par mūsdienu sarunvalodas daļu.
Šis izteiciens norāda uz sajūtu, ko cilvēki izjūt, ēdot konfektes — parasti patīkamas un bieži apetīti rosinošas. Cilvēki vai priekšmeti, kas tiek uzskatīti par “acs saldumiem”, izraisa tādas pašas emocijas estētiskā nozīmē; viņu vizuālā pievilcība tiek uzskatīta par stimulējošāku nekā vidēji. Cilvēki, kuri vēro acu skaistumu, bieži ziņo, ka jūtas laimīgi, satraukti un apžilbti, vienlaikus vēloties redzēt vairāk.
Tomēr daudzi cilvēki izmanto asociāciju ar konfektēm, lai izteiktu nievājošus piezīmes. Konfektes ir virspusēji labs ēdiens, jo tai ir maz vai nav nekādas uzturvērtības, kas atbilst patīkamajai garšai. Tādā pašā sakarā vārdu “acu saldums” bieži lieto, lai apzīmētu pievilcīgu personu vai objektu, kam ārpus izskata ir maz pozitīvu īpašību. Pēc tam šo izteicienu var izmantot, piemēram, lai apvainotu modeli ar mīlīgu personību vai tehnoloģisku ierīci ar stilīgu dizainu, bet ierobežotu funkcionalitāti.
Tikai daži uzņēmumi gūst labumu no šīs negatīvās idejas par acu saldumu vairāk nekā izklaides industrija. Filmu var kritizēt par to, ka tā ir izrāde bez būtības, tomēr galu galā tā ir ienesīgāka nekā filmas, kuras ir kritiķu atzinīgi novērtētas. Piemēram, filmām ar izcilām asa sižetiem vai ārkārtīgi pievilcīgiem cilvēkiem parasti veicas labāk nekā drāmām ar vidēja izskata aktieriem. Tas, visticamāk, ir saistīts ar faktu, ka daudzi cilvēki pret filmām un televīzijas šoviem izturas tāpat kā pret konfektēm — kā pret kaut ko, kas stimulē jutekļus bez papildu priekšrocībām.