Gotiskā literatūra ir daiļliteratūras nozare, kas Eiropā pirmo reizi kļuva populāra 1700. gadsimta beigās. Stāsti parasti piedāvā šausmu, noslēpumainu un romantisku elementu kombināciju ar daudzām stilizētām iezīmēm un īpašu uzmanību pievēršot iestatījumam. Lielākā daļa stāstu notiek pilīs, un tie parasti satur nozīmīgus pārdabiskus elementus vai arī norāda uz iespējamiem pārdabiskiem notikumiem, kas vēlāk tiek izskaidroti. Gotiskā romāna pamatformula laika gaitā ir daudz attīstījusies, un daudzi tradicionālie elementi, piemēram, pilis, ne vienmēr ir atrodami jaunākos piemēros.
Gotiskā romāna sadalīšana noteiktā formulā ne vienmēr ir tik vienkārša, kā varētu šķist. Žanrs ir zināms kā nedaudz formulisks, taču šī formula ir būtiski mainījusies kopš pirmajiem gotiskajiem darbiem 1700. gados. Lielākā daļa – bet ne visas – gotiskās literatūras tiecas koncentrēties uz sieviešu dzimuma galvenajām varonēm, un bieži vien ar kādu konkrētu vietu ir saistīts kāds ģimenes lāsts vai briesmīga vēsture. Galvenā varone var justies apdraudēta un galu galā mēģināt atrisināt kādu noslēpumu, lai glābtu sevi un novērstu katastrofu.
Bieži vien ir kāda vīrieša mīlestība, kas var būt arī noslēpumaina vai pat šķist bīstama līdz vēlākam stāstam, kurā viņš, visticamāk, tiks attaisnots. Ir daudzas citas tradicionālas varoņu lomas, kas kā puzles gabali iekļaujas pamata stāstu veidnēs, un tās ļoti mainījās, attīstoties žanram. Daudzas izmaiņas žanrā bija balstītas uz izmaiņām auditorijas gaumē un īpašiem auditorijas veidiem, kas lasa stāstus.
Daudzi no agrīnajiem gotiskās literatūras piemēriem bija lielā mērā vērsti uz pārdabiskiem elementiem, un daži no tiem varēja ērti iekļauties mūsdienu šausmu žanrā. Laika gaitā fokuss mainījās tā, ka gotikas darbi parasti sniedza dabisku skaidrojumu lielākajai daļai pārdabisko lietu, kas notika stāstā. Varoņi var uzskatīt, ka ir iesaistīti spoki vai kaut kas līdzīgs, taču parasti viņi atklāj, ka tas patiesībā bija kaut kas ikdienišķs. Tomēr tā ne vienmēr ir taisnība, un daudzos gadījumos beigās var palikt neatrisināti daudzi noslēpumi.
Tradicionāli gotikas literatūras pils iestatījums bija galvenais, jo stāsti parasti lielā mērā balstījās uz tumšu, biedējošu atmosfēru. Tas joprojām pamatā ir patiess, taču bieži tiek izmantoti mūsdienīgāki iestatījumi. Piemēram, stāsts var notikt vecā savrupmājā, nevis pilī, un galvenais varonis varētu būt kāds, kurš mantojis īpašumu no bagātiem ģimenes locekļiem, par kuriem viņa nezināja. Notikumi, kas notiek, var lielā mērā paļauties uz mūsdienu sabiedrības iezīmēm, kas var padarīt tos atšķirīgus no tradicionālajiem gotiskajiem stāstiem, taču tie bieži vien arī daudzējādā ziņā atspoguļos tradicionālo formātu.