Termins “hiperātrums” tiek lietots, lai aprakstītu ļoti lielu ātrumu, ko parasti definē kā ātrumu, kas pārsniedz 6,700 jūdzes stundā (3,000 metri sekundē). Kā varētu iedomāties, ir nepieciešams ļoti liels enerģijas daudzums, lai sasniegtu hiperātrumu, un šis termins galvenokārt parādās astrofizikas jomā. Šeit uz Zemes hiperātrumu var sasniegt laboratorijā ļoti stingri kontrolētos apstākļos, un daži fiziķi tieši to dara, lai pētītu objektu īpašības hiperātruma apstākļos.
Cilvēkiem, kurus interesē kosmoss, hiperātrums ir ārkārtīgi interesants temats ar dažām ļoti reālām sekām. Objekti kosmosā var sasniegt hiperātrumu, un, kad tas notiek, mēdz notikt interesantas lietas. Viena problēma, kas rodas, ir tāda, ka, kad objekts ar paaugstinātu ātrumu saduras ar kaut ko, tas mēdz iztvaikot, un tas var iztvaikot arī visu, ko tas trāpa. Turklāt cietas vielas, piemēram, metāli, pie hiperātruma var izturēties dīvaini, vairāk darbojoties kā šķidrumi.
Viens iestatījums, kurā tiek pētīta objektu kustība ļoti lielā ātrumā, ietver trieciena vietu, piemēram, meteoru radīto krāteru, pētījumus. Ļoti mazs meteors var nodarīt pārsteidzošu daudzumu bojājumu, kas rada bažas, jo meteori laiku pa laikam ietriecas Zemē. Hiperātrums ietekmē arī ceļošanu kosmosā, jo kosmosa kuģi var tikt apdraudēti, ja tiem ietriecas objekti, kas pārvietojas lielā ātrumā. Šīs sadursmes var izraisīt būtiskus kosmosa kuģa bojājumus vai iznīcināšanu.
Kontrolēti eksperimenti laboratorijās tiek izmantoti, lai izpētītu dažādu vielu īpašības lielā ātrumā un redzētu, kas notiek īpaši sadursmēs. Lai šie eksperimenti būtu droši, nepieciešami īpaši sagatavošanās darbi, telpas un procedūras. NASA ir piemērs organizācijai, kurai ir telpas, kur var veikt šādus pētījumus.
Fiziķi ir ņēmuši vērā arī tāda veida zvaigznes, kas pazīstamas kā hiperātruma zvaigzne, kas pārvietojas daudz ātrāk, nekā vajadzētu. Pētnieki izvirzīja hipotēzi, ka šādas zvaigznes varētu pastāvēt 1980. gados, liekot domāt, ka tās varētu radīt, mijiedarbojoties bināro zvaigžņu sistēmai ar melno caurumu. Ja viena zvaigzne tiktu ievilkta melnajā caurumā, tā varētu darboties kā katapulta, ar lielu ātrumu izmetot pārī savienoto zvaigzni kosmosā. Šīs ātrgaitas zvaigznes ir grūti pamanīt, un, kad tās ir, pētnieki parasti vēlas uzzināt vairāk par to izcelsmi. Dažos gadījumos konkrētas zvaigznes kustības paātrinājuma iemesli nav identificēti.