Hroma acetāts ir ķīmisks savienojums, ko iegūst, apvienojot hroma metālu ar kādu acetāta vai sāls formu. Šis savienojums, kas pazīstams arī kā hroma acetāts, tiek plaši izmantots laboratorijas un zinātniskās izpētes apstākļos, un tam ir arī svarīga loma rūpniecībā un ražošanā. Hroma acetātu var atrast divās pamatformās, no kurām katrai ir savas atšķirīgas īpašības un pielietojums.
Šo savienojumu pirmo reizi 1844. gadā ražoja franču ķīmiķis Eižens Peligo. Vēlāk Peligots kļuva plaši pazīstams kā pirmā persona, kas izolēja urāna molekulas. Lai gan molekulārie pētījumi šajā laika posmā bija ierobežoti, mūsdienu zinātnieki atzīst hroma acetātu tā ļoti spēcīgās četrsaites struktūras dēļ. Šī saite ne tikai padara šo savienojumu ļoti stabilu, bet arī padara to lielā mērā nešķīstošu ūdenī un citos šķidrumos. Katra molekula sastāv no diviem hroma atomiem, diviem ūdens atomiem un četriem acetāta atomiem.
Atkarībā no tā, kā tas ir sagatavots un konservēts, hroma acetāts var būt dihidrāts vai bezūdens. Dihidrāts nozīmē, ka molekulā atrodas ūdens, bet bezūdens nozīmē, ka ūdens nav. Dihidrāta hroma acetātam ir spilgti sarkana krāsa, savukārt bezūdens šķirnēm ir zila, zaļa, violeta un pelēka nokrāsa. Abi ir pulvera, šķidras un pastas līdzīgas tekstūras.
Vēstures gaitā daži cilvēki ir paļāvušies uz savienojumu bez garšas un smaržas kā tautas medicīnu vai mājas līdzekli dažādu slimību ārstēšanai, lai gan ir maz ticamu pētījumu, lai atbalstītu šāda veida lietojumu. Mūsdienās hroma acetātu plaši izmanto kā kodinātāju vai instrumentu krāsainu krāsvielu nostiprināšanai audumā. To var izmantot arī foto apstrādē, kur palīdz sacietēt emulsijas ķimikālijas, vai kā līdzekli ādas miecēšanai. Iespējams, ka hroma acetātu visbiežāk izmanto laboratorijā, kur šis savienojums kalpo kā reducētājs vai katalizators dažādos zinātniskos eksperimentos.
Hroma acetāta sagatavošana jau sen ir bijis kopīgs projekts ķīmijas studentiem skolās un universitātēs. Šis eksperiments ir īpaši vērtīgs organiskās ķīmijas studentiem, jo tas prasa ļoti precīzu skābekļa līmeņa kontroli, kā arī tāpēc, ka tas palīdz ilustrēt četrsaišu struktūras stiprumu un nozīmi. Hromam reaģējot ar etiķskābi, tas iegūst zilu vai zaļu nokrāsu. Ja savienojumam ir atļauts sasniegt pārāk daudz skābekļa, zilā krāsa pārvēršas spilgti sarkanā krāsā. Studenti, kuri veiksmīgi pabeiguši šo eksperimentu, iemācīsies pietiekami kontrolēt skābekļa līmeni, lai novērstu šķīduma pāreju no zila uz sarkanu.