Kas ir iekšējās informācijas izmantošanas politika?

Iekšējā informācija ir precīza, nepubliskota informācija, kas tieši vai netieši attiecas uz emitentu vai finanšu instrumentu un kas, ja to publiskotu, varētu būtiski ietekmēt attiecīgā instrumenta cenu. Tipiski piemēri ir gaidāmi finanšu rezultāti, kas ievērojami atšķiras no prognozētā, sarunas par uzņēmuma iegādi, liela līguma iegūšana vai zaudēšana, gaidāma maksātnespēja vai būtiskas izmaiņas dividenžu politikā.

Regula nosaka trīs pamataizliegumus. Aizliegts pašam veikt darījumus, izmantojot iekšējo informāciju, aizliegts to prettiesiski izpaust citiem un aizliegts ieteikt vai pamudināt citu personu veikt darījumu, balstoties uz šādu informāciju. Aizliegums attiecas ne tikai uz vadītājiem: tas skar ikvienu, kam informācija nonākusi rokās, arī revidentus, juristus, konsultantus un tehniskos darbiniekus.

Uzņēmuma politika šos vispārīgos aizliegumus pārvērš konkrētās procedūrās. Parasti tajā ir noteikts tā dēvētais slēgtais periods pirms finanšu pārskatu publiskošanas, kurā vadībai un ar to saistītajām personām darījumi ar uzņēmuma akcijām ir liegti. Tālāk nosaka kārtību, kā darījumu saskaņo iepriekš, kurš uzņēmumā ir atbildīgā persona, kā uztur iekšējās informācijas turētāju sarakstu un kā izpilda pienākumu paziņot par vadības darījumiem. Paziņojums par vadības un ar to cieši saistīto personu darījumiem jāsniedz emitentam un uzraudzības iestādei īsā, regulā noteiktā termiņā pēc darījuma, un tas sākas ar regulā noteiktu gada apmēra slieksni.

Praktiski labi uzrakstīta politika satur sešas daļas: definīcijas ar piemēriem no konkrētās nozares; slēgto periodu kalendāru, kas sasaistīts ar finanšu pārskatu publiskošanas datumiem; iepriekšējas saskaņošanas kārtību ar atbildīgo personu un atbildes termiņu; iekšējās informācijas turētāju saraksta uzturēšanas un personu informēšanas kārtību; paziņošanas pienākumu aprakstu ar veidlapām; kā arī rīcību gadījumā, kad informācijas publiskošana tiek atlikta. Politika bez atbildīgās personas un bez veidlapām praksē nedarbojas, jo darbinieks konkrētā brīdī nezina, kam jautāt.

Būtisks pārpratums ir domāt, ka pārkāpums ir tikai tad, ja darījums nesis peļņu. Aizliegums attiecas arī uz zaudējumu novēršanu, piemēram, pārdodot akcijas pirms sliktu ziņu publiskošanas, un pārkāpums pats par sevi ir arī informācijas izpaušana draugam vai ģimenes loceklim, pat ja tas nekādu darījumu neveic. Tāpat iekšējā informācija nav jebkurš komercnoslēpums: izšķirošais kritērijs ir iespējamā ietekme uz cenu.