Intensīvs vietniekvārds teikumā tiek izmantots, lai atsauktos uz citu lietvārdu, ko sauc par priekšteci, lai tam pievienotu uzsvaru. Tas var būt teikuma priekšmets vai objekts, un parasti tas tiek parādīts uzreiz kopā ar priekšteci teikumā. Vienkāršs intensīva vietniekvārda piemērs ir teikumā, piemēram, “Es pats rakstīju to dzejoli”, kurā vietniekvārds “es pats” attiecas uz tēmu “es” un uzsver to. Šie vietniekvārdi darbojas līdzīgi kā refleksīvie vietniekvārdi, izņemot tos, kas kalpo, lai kaut ko uzsvērtu, un tie nav nepieciešami teikumā.
Līdzīgi kā jebkura cita veida vietniekvārds, intensīvs vietniekvārds tiek izmantots, lai atsauktos uz lietvārdu teikumā. Šie vietniekvārdi tiek veidoti, izmantojot personvārdu un pievienojot tam sufiksu “-self” vai “-selves”, piemēram, “es pats” vai “paši”. Sufiksu “-self” lieto intensīvam vietniekvārdam vienskaitļa formā, savukārt “-selves” lieto daudzskaitļa vietniekvārdiem.
Ja teikumā tiek lietots intensīvs vietniekvārds, tas gandrīz vienmēr tiek uzrādīts tieši pirms vai pēc priekšteča, uz kuru tas attiecas. Parasti tas tiek parādīts pēc tā, piemēram, “Rakstnieks pats parakstīja šo grāmatu” vai “Tie ugunsdzēsēji paši pārbūvēja šo māju”. Vietniekvārdi “pats” un “paši” tiek lietoti uzreiz aiz lietvārdu frāzēm “Rakstnieks” un “Tie ugunsdzēsēji”, uz kurām tie attiecas. Lai gan tas ir reti, pirms priekšteča var lietot arī intensīvu vietniekvārdu, piemēram, teikumā “Es pats, man patīk laba grāmata.”
Angļu valodā ir ierobežots skaits intensīvu vietniekvārdu, kas sastāv no “myself”, “yourself”, “himself”, “herself” un “self” vienskaitļa formām. Daudzskaitļa formas ir “paši”, “jūs” un “paši”, un visi šie vietniekvārdi neatkarīgi no vienskaitļa vai daudzskaitļa formas tiek lietoti vienādi. Daži cilvēki var teikt “pats” vai “sevi”, taču tie ir neformāli vārdi un nav piemērotas intensīvas vietniekvārda formas angļu valodā.
Veids, kādā tiek lietots intensīvs vietniekvārds, ir diezgan līdzīgs refleksīvam vietniekvārdam, taču tie darbojas diezgan atšķirīgi. Lai gan intensīvi vietniekvārdi nekavējoties atsaucas uz savu priekšteci, lai uzsvērtu kādu punktu, refleksīvie vietniekvārdi tiek izmantoti, lai norādītu, ka kāda darbība tiek veikta ar teikuma priekšmetu vai teikuma subjektam. Refleksīva vietniekvārda piemērs ir vārds “es pats” rakstā “Es metu bumbu sev”. Tā vietā, lai atsauktos uz priekšteci, lai uzsvērtu tā identitāti, vietniekvārds tiek izmantots, lai norādītu, ka darbību veicis viens un tas pats subjekts. Refleksīvie vietniekvārdi izmanto tādas pašas formas kā intensīvie vietniekvārdi, tāpēc tie dažkārt var mulsināt angļu valodas apguvējus.