Kas ir karājošs divdabis?

Angļu valodas gramatikā divdabes ir darbības vārdi, kas darbojas kā īpašības vārdi. Tiklīdz tie sāk uzvesties kā īpašības vārdi, šie darbības vārdi kļūst par divdabīgiem vārdiem. Parasti darbības vārdiem, kas darbojas kā īpašības vārdi, ir “-ing” galotne. Darbības vārdu piemēri, kas darbojas kā divdabis, ir pastaigas, peldēšana un iepirkšanās. Visi šie vārdi ir darbības vārdi, taču tos var izmantot arī, lai modificētu lietvārdus teikumā, piemēram, “pastaigas taka”, “baseins” un “iepirkšanās centrs”.

Divdabis kļūst par piekārtu divdabju, ja rakstnieks to ievieto nepareizā teikuma vietā. Ja divdabis tiek ievietots nepareizā vietā, tas maina neparedzētu teikuma daļu. Bieži vien šī vieta ir teikuma sākumā, taču tas nav noteikums.

Parasti divdabis vai divdabīgā frāze ir paredzēts, lai mainītu subjektu blakus frāzē. Piemēram, teikumā “Ejot pa tumšo gaiteni, ēnas man seko” divdabības frāze ir “staigāšana pa tumšo gaiteni”. Šīs frāzes tēma ir “ēnas”. Tomēr ēnas nestaigā pa gaiteni, tāpēc, lai arī divdabis modificē subjektu, tas modificē nepareizo teikuma daļu. Pārrakstot teikumu uz “Staigājot pa tumšo gaiteni, es jūtu, ka man seko ēnas”, subjekts tiek mainīts uz “es” un ļauj divdabības frāzei mainīt pareizo teikuma daļu.

Piekārts divdabis var radīt neskaidrības un pat pilnībā mainīt teikuma nozīmi. Parasti gramatiķi neiesaka lietot piekārtu divdabju. Parasti rakstnieki strādā, lai no tiem izvairītos, un pārraksta savus teikumus, kad viņi vai viņu redaktori tos atradīs.

Reizēm rodas gadījums, kad pārrakstītajam teikumam ir mazāk jēgas vai tas kļūst neērts, tiklīdz tiek noņemts piekārtais divdabis. Šāds gadījums var rasties gan formālas, gan neformālas rakstīšanas un runāšanas laikā, un jo īpaši daiļliteratūras darbu laikā, kad, pārrakstot teikumu, tas izklausītos formālāk nekā stāstītājs vai varonis parasti runātu. Raksturīgi, ka rakstnieks un viņa redaktors nosaka, kura divdabības forma — pareizā vai piekārtā — vislabāk atbilst kopējam kontekstam.