Kibucs ir Izraēlas komūna vai apzināta kopiena. Pirmais kibucs tika dibināts Otrās Alijas laikā, kas ir ebreju imigrācijas otrais vilnis uz Palestīnu, 1909. gadā, un kibuci joprojām ir dzīvotspējīga Izraēlas iestāde. Lai gan gadu gaitā kibuci ir piedzīvojuši daudzas pārvērtības un nekad nav veidojuši vairāk par septiņiem procentiem Izraēlas iedzīvotāju, kibucam ir milzīga kultūras nozīme.
Pirmo kibucu “Degania” nodibināja Džozefs Baracs un vienpadsmit citi dalībnieki, tostarp divas sievietes, ar mērķi ienest Izraēlā ebreju cionistu ideālus. Cionisti, kas aktivizējās 19. gadsimta beigās Krievijā antisemītisku vajāšanu rezultātā, meklēja dzimteni Palestīnā, kurā ebreji strādātu ar zemi. Pēc Pirmās Alijas 1880. gados ebreju imigranti Palestīnā bija sākuši algot arābus, lai viņi strādātu savās saimniecībās. Baracs iebilda pret šo praksi un tā rezultātā sāka pirmo kibucu.
Pirmajās dienās kibuci stingri turējās pie sociālisma ideāliem. Nebija privātīpašuma, pat darbarīku un apģērbu, visi darbi tika dalīti, un zeme piederēja kopienai. Lielākā daļa darba bija lauksaimniecība.
Kibucim mēģināja izveidot pašpietiekamu ekonomiku, taču tas izrādījās neiespējami. Tā vietā viņi tika atbalstīti ar labdarības organizāciju un vēlāk Izraēlas valdības subsīdijām. Mūsdienās lielākā daļa kibucu vairs nav stingri sociālistiski, lai gan tie saglabā daudzus komunālos aspektus. Visi kibuci, piemēram, ir demokrātiski.
Laika gaitā kļuva skaidrs, ka ar lauksaimniecības darbu nepietiek, lai uzturētu kibuca institūciju. Kibucim sāka industrializēties, ar lielu pieaugumu šajā virzienā 1960. gados. Daži kibuci koncentrējās uz militāriem centieniem. Mūsdienās daži kibuci pat ir pievērsušies tūrisma nozarei. Kibucam ir arī sena politiskā un kultūras ieguldījuma vēsture Izraēlā. Neproporcionāli daudz Izraēlas valdības un militāro vadītāju, mākslinieku un intelektuāļu ir nākuši no kibuciem.
Starp kibuciem ir daudz atšķirību, lai gan tās atsver līdzības. Pirmie kibuci bija sociālisti, sekulāri un laukstrādnieki, savukārt vēlāk kibuci vai nu saglabāja šos ideālus, vai arī kļuva dažādi reliģiski vai militāristi, aptverot dažādus politiskā spektra punktus. Daži kibuci kļuva diezgan lieli, ar pat 1,500 locekļiem, bet citi palika mazi.
Kibuca sistēma gadu gaitā ir sastapusi pretrunas. Dažas grupas ir kritizētas par elitismu, bet citas ir apsūdzētas par novirzīšanos no saviem ideāliem. Tomēr Izraēlas kultūra nebūtu tāda pati bez kibuca. Tā ir īpaši Izraēlas institūcija, kas ir devusi nenovērtējamu ieguldījumu nācijas politiskajā, ekonomiskajā un intelektuālajā dzīvē.