Kolektīvā uzvedība attiecas uz darbību, procesu vai notikumu, kas spontāni rodas neorganizētā grupā. Šāda veida uzvedībai trūkst acīmredzamas struktūras vai indikatoru, lai izskaidrotu tās rašanos vai pastāvēšanu noteiktā brīdī. Lai gan tā parasti ir īslaicīga, kolektīva uzvedība var efektīvi radīt sociālas izmaiņas vai radīt citas ievērojamas sekas. Šīs parādības piemēri ir masu histērija, nemieri un iedomas. Sociologi turpina pētīt šo jautājumu, taču daudz kas par šo cilvēka uzvedības aspektu joprojām nav zināms.
Neatrisinātu jautājumu dēļ kolektīvās uzvedības definīcijas, novērojumi un skaidrojumi dažkārt atšķiras, taču ir daži šāda veida grupas līdzdalības aspekti, par kuriem parasti vienojas. Piemēram, lielākā daļa sociologu šo uzvedību raksturo kā netradicionālu. Viens no iemesliem ir tas, ka dalībnieki mēdz iet līdzi idejai, tomēr viņi nav atzīti strukturētas grupas locekļi. Dažos gadījumos viņi, iespējams, nekad nav sazinājušies ar citiem dalībniekiem un pat var nebūt viņiem tiešā tuvumā.
Apsveriet, piemēram, kolektīvo uzvedību, ko var novērot nemieru laikā. Šāda veida vardarbīga, nevirzīta darbība var izplatīties pa pilsētu vai valsti. Personas var redzēt citus iesaistāmies šāda veida uzvedībā un kļūt par daļu no vardarbības viļņa. Ja viņi tiek iztaujāti pēc tam, ļoti iespējams, ka dalībnieki var minēt dažādus iemeslus, kāpēc viņi ir iesaistīti, lai gan starp tiem var būt kāda kopīga iezīme, piemēram, dusmas vai neapmierinātība. Dalībnieki var pat precīzi nezināt, kā, kad un kur sākās dumpis.
Persona var pieņemt, ka, lai liela nesaistītu cilvēku grupa iesaistītos kopīgā darbībā, uzvedībai ir jāatbilst noteiktiem cienīguma, taisnīguma un godīguma līmeņiem. Kolektīva uzvedība atklāj, cik neprecīzs ir šāds pieņēmums. Vēl viena no vispārpieņemtajām šīs uzvedības iezīmēm ir tāda, ka tā neatspoguļo tajā laikā pastāvošo sociālo struktūru. Tas nenozīmē, ka šāda rīcība vienmēr ir negatīva vai vienmēr izraisa vardarbību. Iedoma ir kolektīvas uzvedības piemērs, kas parasti nenodara nekādu kaitējumu.
Iedomas ir arī ideāls piemērs kolektīvās uzvedības tendencei būt īslaicīgai. Parasti nav konkrēta iemesla tās izbeigšanai, un brīdi, kad šāda rīcība beidzas, var būt grūti precīzi noteikt. Retrospektīvi, var šķist, ka tas vienkārši ir izzudis.
Lai gan šāda veida uzvedība mēdz radīt darbības vai notikumus, kas sākas spontāni un beidzas bez iejaukšanās, sociālo zinātņu aprindās par šo tēmu ir liela interese. Sociologi, kas pēta šo jautājumu, parasti meklē atbildes par to, kā šāda veida uzvedība attīstās, vai par mehānismiem, ko var izmantot, lai to kontrolētu. Šī informācija var kalpot daudziem noderīgiem mērķiem, piemēram, nāves novēršanai un spēju vadīt iedzīvotājus dabas katastrofu laikā.