TJG Online
Savienotās Valstis

Kas ir Kolumbijas upe?

Īsā atbilde

Kolumbijas upe ir Ziemeļamerikas rietumu daļas lielākā upe, kas sākas Kanādā Klinšu kalnos un ietek Klusajā okeānā pie Oregonas un Vašingtonas štatu robežas. Tā ir pazīstama ar hidroelektrostaciju kaskādi, ar lašu migrāciju un ar starpvalstu līgumu, kas regulē ūdens izmantošanu.

Upes tecējums sākas Britu Kolumbijā, un tā šķērso robežu, lai lielāko daļu ceļa veiktu ASV ziemeļrietumos. Pēc ūdens daudzuma tā ir jaudīgākā Ziemeļamerikas upe, kas ietek Klusajā okeānā. Ainaviski pazīstamākā vieta ir Kolumbijas aiza, dziļa ieleja, kur upe izlauzusies cauri Kaskādu kalniem un kur no abām pusēm krīt ūdenskritumi. Grīvā upe veido plašu estuāru, kur jūras viļņi un upes straume rada bīstamus sēkļus, tāpēc kuģošana tur vienmēr bijusi prasmes jautājums.

Eiropiešu vēsturē upe ienāca 18. gadsimta beigās, kad amerikāņu kapteinis to nosauca sava kuģa vārdā, un jau 19. gadsimta sākumā šeit nonāca Lūisa un Klārka ekspedīcija, kas pa upi sasniedza okeānu. Pēc tam sekoja kažokādu tirdzniecība, misijas un ieceļotāju plūsma pa Oregonas taku. Pirms tam upes krastos gadu tūkstošiem dzīvoja pamatiedzīvotāju kopienas, kuru saimniecības pamatā bija tieši lašu zveja noteiktās krāču vietās.

20. gadsimtā upi pārveidoja hidroenerģētika. Uz tās un tās pietekām uzcelta vesela aizsprostu virkne, tostarp Grand Coulee, Chief Joseph, John Day un Bonneville, un šī kaskāde ASV ziemeļrietumiem dod ļoti lētu elektroenerģiju. Tā pati kaskāde pārvērta upi par virkni ūdenskrātuvju, applūdināja krāces un ciemus un radīja šķēršļus zivju ceļam. Blakus tam upes krastā darbojās Henfordas kodolobjekts, kas atstāja smagu piesārņojuma mantojumu un joprojām tiek sanēts.

Lašu jautājums ir pastāvīgs konflikta avots. Lai zivis varētu nokļūt nārsta vietās, pie aizsprostiem būvē zivju ceļus un mazuļus pārvadā, taču vēsturiskais migrācijas apjoms nav atjaunots, un daļa populāciju ir aizsargājamas. Tā kā pamatiedzīvotāju līgumi paredz zvejas tiesības, strīdi par zivju resursiem nonāk tiesās un politikā. Šī ir laba ilustrācija tam, ka enerģētikas ieguvums un vides zaudējums bieži nonāk pie dažādām sabiedrības grupām.

Upe ir svarīga arī transportā un lauksaimniecībā. Aiz aizsprostiem izbūvētie slūžu ceļi ļauj baržām celt graudus no kontinenta iekšienes līdz okeāna ostām, bet ūdens apūdeņo plašus augļkopības un vīnkopības apvidus, kas citādi būtu pussausi. Tieši šī kombinācija, proti, lēta elektroenerģija, apūdeņošana un ūdensceļš, izskaidro, kāpēc reģiona ekonomika ir tik cieši saistīta ar upes režīmu un kāpēc sausie gadi tur uzreiz kļūst par politisku tematu ar sekām elektrības cenā.

Ko no tā mācīties Latvijas kontekstā

Lielo hidroelektrostaciju ietekme uz zivju resursiem ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā vairs netiek attīstīti jauni aizsprosti uz lielajām upēm un kāpēc mazo hidroelektrostaciju darbībai ir noteiktas vides prasības. Par ūdens objektu stāvokli un upju baseinu apsaimniekošanas plāniem informāciju uztur vides pārvaldes iestādes.

Ja jūs interesē konkrēti dati par Daugavas caurplūdumu, ūdens līmeni vai plūdu risku, tos publicē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Tie ir arī vienīgie oficiālie dati, uz kuriem var atsaukties, plānojot būvniecību applūstošā teritorijā.

Ceļotājam noderīgi

Kolumbijas aiza ir viens no populārākajiem dabas tūrisma maršrutiem ASV rietumkrastā, un tur ir gan skatu ceļš, gan takas pie ūdenskritumiem. Daļā vietu sezonas laikā jāpiesaka apmeklējuma laiks iepriekš, tāpēc noteikumi jāpārbauda apsaimniekotāja vietnē pirms brauciena.

Ceļojot uz ASV, Latvijas pilsonim parasti nepieciešama vai nu vīza, vai bezvīzu ceļošanas atļauja, un noteikumi laiku pa laikam mainās. Aktuālo kārtību un konsulāro palīdzību skaidro Ārlietu ministrija.

Ūdens sadale un salīdzinājums ar Daugavu

Ūdens sadali starp abām valstīm regulē ASV un Kanādas noslēgtais Kolumbijas upes līgums, kas nosaka plūdu regulēšanu un ieguvumu dalīšanu no augštecē uzkrātā ūdens. Līguma nosacījumi periodiski tiek pārskatīti, tāpēc aktuālā redakcija vienmēr jāskatās abu valstu oficiālajos paziņojumos. Latvijas lasītājam tas ir saprotams konteksts: arī pie mums upju režīms ir starpvalstu jautājums, jo Daugavas un Ventas baseini sākas kaimiņvalstīs.

Salīdzinājums ar Daugavu palīdz mērogu saprast pareizi. Daugava ir aptuveni tūkstoš kilometru gara, un uz tās Latvijā darbojas trīs hidroelektrostacijas, kas veido nozīmīgu daļu vietējās ražošanas. Kolumbija ir aptuveni divreiz garāka, un tās kaskāde ir nesalīdzināmi lielāka. Kopīgas ir sekas: applūdinātas ielejas, mainīts ūdens līmeņa ritms un traucēta zivju migrācija, par ko arī Latvijā runā saistībā ar zivju ceļiem un aizsprostu ietekmi.

Avoti